Redzi meitenes jau parasti nekur neaicina, tāpēc ir stipri problemātiskāk atbildēt, ko es sagaidu. Es sagaidu, ka man varēs kaut ko pastāstīt. Es zinu, ka es pats īsti to nemāku darīt. Man ir vienkāršāk, es gandrīz vienmēr labi pavadu laiku. Man prasību līmenis ir relatīvi zems.

Nu jā, bet kā var pateikt, ka ir pienācis pareizais brīdi sabučināt un apskaut to otru cilvēku? Es zinu, ka esmu distancēta persona un no tā arī izeju. Ja kāds man pienāk pārāk tuvu, tad es vienkārši instinktīvi atvirzos tālāk. Man vajag laiku, lai pierastu, ka cilvēks uzturas manā komforta zonā.

Hmm. Nez, kā izpaužās tas, ka man būtu jāatbilst tam, ko es vēlētos rezēt citos, ja pēc būtības es meklēju daļēji to, kā man pietrūkst?

Ja kādam paliek neinteresanti, tad viņš sāk atbildēt - "jā, labi" un tamlīdzīgi. Tālāki jautājumi parasti neseko :) Tā ka vari mierīgi turpināt ar poētisko.