Atbraucu mājās un sāku domāt vai pari ir bļaut uz cilvēkiem, kas īsti labi nesaprot lietas, jo no vienas puses daba jau tā ir viņus apdalījusi, bet no otras puses, tā varbūt viņiem tas viss ātrāk nonāk līdz vietai, kurā apstrādā informāciju.

Šodien, kā jau sestdienā, nolēmu, ka tomēr laiks ir labs un var aiziet nedaudz pastaigāt pa mežu. Tā nu izdzinām pirmo mastu, bet nu jā zvēri bija ātrāki par medniekiem un bija paspējuši aiziet. Suns gan tos uzgāja un padzenāja riņķī, bet neviens mednieks pa ceļam tiem negadījās. Tad vēl kādu laiku pagaidījām suni un braucām uz nākamo vietu. Šoreiz atkal paveicās un aļņi bija izvēlētajā vietā. Kad gājām jau iekšā, tad varēja dzirdēt, kā krūmi nedaudz krab. Tā nu stāvēju savā vietā un klausījos. Lēnām var dzirdēt kā krūmi ik pa laikam iečab, kas savukārt rezultējas daudz ātrāk strādājošā sirsniņā, jo ir šīs vieglās trīsas, ka tas zvērs tūlīt, tūlīt var parādīties. Vienā brīdī arī krūmos ieraudzīju siluetu, bet nu bija nedaudz par tālu un par daudz krūmos. Kā saka, laime bija tikai dažus metrus par tālu. Vēlāk šo pašu redzēja arī citi mednieki un pat arī šāva, vienīgi alnis bija ātrāks par lodi, pagaidām. Tā kā nekur tālu vēl nebija paspējis aizskriet, atšķirībā no dažiem citiem aļņiem, kas pārvietojās ātrāk, tad nolēmām, ka ir iespēja to vēl tomēr pieveikt.
Tā nu atkal vīri nostājās un medības turpinājās. Šoreiz arī rezultatīvi un alnis bija nokritis upes vidū. Ar šo arī pirmā medību daļa beidzās.
Tālāk jau bija otrā medību daļa, kad alni vajadzēja dabūt ārā līdz ceļam. Ja jau būtu normāli cilvēki, kas to var izdarīt, tad šī daļa arī beigtos pietiekami ātri, bet tā kā šādi cilvēki īsti nav, tad nu tas viss nedaudz ievilkās un papildus tam varēju arī pavēdināt plaušas. Upe kā jau upe, vietām dziļāka, vietām seklēka, papildus vēl bebri visādus kokus sagāzuši, tā ka vilkšana arī jau nav diez ko viegla, bet nu tomēr vieglāka par vilkšanu pa zemi. Zābaki jau arī nekādi garie nav, līdz celim pat īsti nesniedzas, tā ka procesa laikā paspēju arī vairākas reizes nedaudz tos piesmelt, bet nu tas jau piederas pie procesa. Pludināšana jau normāla, ja nav pa ceļam nekādi koki un daži gudrie, kas stāsta, ka tur uz priekšu jau tie koki vēl būs simtiem un labāk tomēr varbūt vajag vilkt pa zemi. Man jau būtu vienalga vai pa zemi vai ūdeni, ja es nezinātu, ka pa zemi tur tie vilcēji nav nekādi dižie. Pirmajā kritiskajā punktā tomēr uzvarēju un nebija jāvelk kādi 200m pa zemi, bet tas tika darīts tālāk pa upi, bet nu otrajā kritiskajā punktā jau uzvarēja otra puse. 40m pa zemi vs 100 metri pa ūdeni. Tā kā biju upes šajā pusē, bet vilkt vajadzēja uz upes otru pusi, tad tikmēr mierīgi apgāju riņķī. Jā, vēl pa ceļam nedaudz apsēdos izliet no zābakiem ūdeni, jo tomēr ar pārāk slapjām kājām nav omulīgi. Sākumā vienkārši izlikos par muļķi un paņēmu kādu otro koku no sākuma, lai jau citi gudrie to smagumu pavelk vairāk, bet nu reāli paskatoties, ka tur tas smagums ir tieši tikpat liels cik nedēļu atpakaļ velkot pie pirmā koka un process vienkārši nevirzās un priekšu, tad nekas cits neatlika kā vien mainīt pozīciju. Tur protams nācās saskarties ar nākamo normālo parādību, ka koks nebija uztaisīt normāla garuma, tas ir, lai katrā striķa pusē cilvēks var normāli nostāties un aiz tā koka vilkt tā, lai koks nedurtos rokā vai kur citur. Vismaz process notika nedaudz ātrāk un alnis tika nogādāts veiksmīgi līdz mašīnai.

Tā ka nezinu cik ļoti medības var saukt par veiksmīgām, katrā ziņā rezultatīvas tās bija un svaigu gaisu nedaudz paelpoju, kas tomēr ir veselīgi. Tagad atliek padomāt vai ir vērts uz mežu ar bisi iet vēl kādu no turpmākajām sestdienām, kamēr nebūs sniegs.