Neuztraucies, kā lasīji, tad man jau šodien daži uzkasījās un esmu jau vairāk nekā nomierinājies.

Katram jau tās sajūtas ir savādākas un arī tās atšķirās no situācijas. Man liekas, ka vislabāk to varētu raksturot kā tādu vieglu uztraukumu. Patiesībā, šāviens jau ir rezultāts. Vispirms ir process, kad ieraugi/sadzirdi to zvēru. Tad reizēm var dzirdēt kā sirds sitās ātrāk. Tas ir tas labākais process, kam seko šāviens. Pēc tam jau pēc šāvieniem seko (vai drīzāk saglabājas) tas nelielais satraukums, neatkarīgi no tā kāds ir šāviena rezultāts. Bet sajūtas jau pie tā beigtā zvēra jau ir pavisam dažādas. Reizēm tās ir pozitīvas, reizēm ne tik pozitīvas. Tas viss variē no situācijas.
Nav jau tie zvēri nemaz tik asiņaini. Turklāt, uz savu 'migu' jau tie parasti arī netiek stiepti. Es cenšos to ādas vilkšanas procesu izdarīt mežā, lai 'migā' atliktu to tikai sadalīt. Kā jau minēju, tad asinis tur parasti nekādas lielās nav, tāpēc arī nekādas baigās sajūtas velkot nost ādu neizjūtu. Tas jau ir apstrādes process, kuram vienkārši ir jānotiek. Pirms es to sāku darīt, man likās, ka tas varētu būt kaut kas tāds nepatīks, jo tomēr it kā tur ir asinis, vēl visas iekšas. Bet sākot to darīt, tu vienkārši redzi, ka viss tur ir ļoti vienkārši. Nepatīkamākais ir tas, ja ir trāpīts kuņģī, kas nozīmē, ka tur būs sūdi. Jā, tas ir nepatīkami, bet citādi, piemēram, nodīrāt buku un izlaist kuņģi var kādās 10 minūtēs. Piesien aiz pakaļkājām pie koka, nogriez priekškājas, nogriez galvu, pēc tam vienkārši to ādu novelc lejā un jau ir palicis gandrīz tikai derīgais. Atliek vien vienkārši atgriezt kuņģi, lai tas izkristu ārā un viss, lieta darīta. Jā, kuņģī vēl vajag sameklēt derīgos orgānus - ko var izvārīt sunim vai pašam - sirdi, nieres, aknes, liesu un plaušas. Reti, kad tur ir baigās asinis. Tālāk jau tā ir patiešām garšīga gaļa.