Pašā sākumā, pirmie daži šāvieni bija ar tādu dīvainu sajūtu. Bet uzkrājušies aizspriedumi pietiekami ātri pazuda.
Es to nekad neesmu uztvēris tā īsti kā hobiju. To var klasificēt kā hobiju, bet tas nav īsti hobijs. Es to uztveru kā nodarbošanos. Līdz ar to es apzinos, ka procesā, lai tiktu pie gaļa, kādam ir jāmirst. Kāpēc es nevarētu būt šī procesa sastāvā un kāpēc man būtu žēl?