Es jau laikam esmu palicis ar pārāk profesionālu attieksme pret medībām. Tā, piemēram, kādas trīs dienas atpakaļ beigās nostaigāju dažus kilometrus basām kājām pa mežu, jo tas noteikti ir viens no klusākajiem pārvietošanās veidiem. Todien gan tā arī nedaudz pietrūka līdz veiksmīgām medībām, jo ar zvēri bija pārāk manīgi un nevarēja pat šādā veidā tikt līdz labam šāviena attālumam. Bet nu vakar toties izdevās arī veiksmīgi noslēgt medības. Gāju pa mežu izcirtuma virzienā, kādus 10 metrus no izcirtuma mežā apstājos un skatos vai neredzēs kaut ko sarkanīgu pārvietojamies pa izcirtumu. Tā nu skatos kādu laiku līdz ieraugu, ka priekšā arī kaut kas sarkans pārvietojas pa zāli. Bet neko daudz jau neredz, jo zāle jau gara. Es jau uzreiz ievērtēju apkārtni, kā varētu maksimāli klusu tikt līdz izcirtuma malai un pēc tam varbūt arī vēl tuvāk. Galvenais, ka vajag uzreiz noaut apavus, jo ar tiem uzkāpjot uz zara ir daudz lielāks troksnis nekā uz zara uzkāpjot ar basu kāju vai kāju, kas ir apauta ar zeķi. Tā nu novilku botas un ievērtēju optimālāko ceļu, jo izcirtuma malā bija sakrituši visādi koki, tāpēc nevarēja tā vienkārši pa īsāko ceļu iet uz izcirtuma malu. Bet tā jau aizraujoši - likt lēnām soli pa solim uz priekšu skatoties vai netiek kāpts virsū kādam kokam, kā arī skatoties uz priekšu buka virzienā un ievērtējot vai nav pacelta galva, kas klausās vai kāds netuvojas. Un galvenais, ka visgrūtāk ir atrast optimālo attālumu līdz kuram vajag tuvoties, jo vajag tikt līdz pēc iespējas labākam šāvienam, bet tajā pašā laikā, pārāk tuvu esot, zvērs var vienkārši sadzirdēt un aizskriet un visa klusā, manīgā iešana jau ir vējā. Galvenais, ka šādi ejot, jau lēnām arī sāk nedaudz trīcēt kājas, jo tās gandrīz nemitīgi ir sasprindzinātas liekot uzmanīgus soļu un vajadzības gadījumā arī kādu laiku nekustīgi stāvot. Tā nu beigās arī lēnā, garā tiku veiksmīgi līdz diezgan labi izvēlētai pozīcijai, tāpēc beigās vēl atlika tikai nedaudz tur pagaidīt, sakoncentrēties un izdarīt veiksmīgu šāvienu.