Tā jau es zināju, ka vakar nevajag braukt uz mežu, jo beigās viss ievilkās un sanāca aiziet gulēt tikai neilgi pirms vieniem.
Atbraucu mājās un bija jau pietiekami vēls, bet nu tēvs ierosināja tāpat aizbraukt uz mežu. Es tā padomāju un izdomāju, ka varētu būt gana labi kādu posotru, divas stundas pasēdēt mežā un pavērot debesis. Moš svaigais gaiss nāktu tikai par labu. Tā nu arī sēdēju, domāju brīžam, ka pietiek sēdēt un labāk vajadzētu pastaigāt, bet beigās tomēr izdomāju, ka pa pusstundu nekur tālu nevarēšu pastaigāt.
Tā nu sēžu, vēroju debesis un apkārtni, kad ieraugu, ka otrā izcirtuma pusē parādās kaut kas sarkas. Paskatos binoklī, jā ir mērķis - stirnu āzis. Vienīgi tas tur uzturās ļoti īsu brīdi un slaidiem lēcēniem aizlec tālāk mežā. Es vēl kādas 10 min pasēdēju un pagaidīju vai tas nenāks kaut kur ārā, bet tā kā tas neparādās, tad saprotu, ka jāiet pašam būs meklēt. Apkārtni pārzinu pietiekami labi, lai zinātu, kur varētu būt tā nākamais pieturas punkts.
Tā nu rausos lejā no sava sēdekļa un devos meklēt. Tā nu izbridu cauri tādiem paslapjiem brikšņiem, pēc tam arī novilku un atstāju apavus, jo tomēr bez tiem var pārvietoties klusāk. Tā nu lēnām devos izvēlētajā virzienā. Pa ceļam vēl neveikli uzkāpu vienam kokam, kā rezultātā bija samērā liels brakšķis un domāju, ka nu jau vairāk tur diez vai kaut ko ieraudzīšu, bet tuvojoties arvien tuvāk izcirtumam, pēkšņi ieraugu, ka manā virzienā kaut kas pārvietojas. Nu es mierīgi sastingu un gaidīju, lai tikai nāk tuvāk. Tā arī veiksmīgi sagaidīju.
Rezultātā vakars nedaudz ievilkās.