Jau rakstīju, ka pagājušo nedēļ zaudējām pirmajā pusfināla spēle. Tad nu lūk šodien it kā uzvarējām, bet kopā ņemot zaudējām.
Ja iepriekš es vēl šaubījos par to, ka ir zaudētāju psiholoģija, tad šodien man šaubas vairāk nav. Es diemžēl neesmu nekāds mega vilcējs, jo manas spējas laukumā ir tādas kādas tās ir, neesmu nekad profesionāli trennējies, ja neskaita tās dažas vasaras, bet pa vasaru jau nevar uzdzīt baigo līmeni, ja pārējo gadu netrennējas. Tad nu atbilstoši tiem spēlētājiem, kam bija jārāda labākā spēle un jācīnās par uzvaru, vienkārši stāvēja. Es saprotu, kad pretinieks lec augstāk un sit spēcīgāk, bet es nesaprotu, ka paši var stāvēt. Pēc tam, kad bijā šitā uzdāvinājuši pirmos divus setus un zaudējuši teorētisku iespēju tikt tālāk, un pretinieki samainīja vienu no saviem normālākajiem spēlētājiem, tad mēs vēl kaut ko varējām parādīt un spējām uzvarēt nākamos trīs setus un spēli, bet gandarījums no tā nav nekāds.