Nu tad sanāk, ka meža cūka ir izaicinājusi Tevi uz ringu un tur vairs draudzības nav. Njā, bet sajūta tiešām nav laba. Kad vedu suni uz apmācību pa meža cūku aplokā, tad tur arī bija tāds jau diezgan liels surķis, kas nebūt vairs nebaidījās no cilvēkiem un arī reizēm skrēja to virzienā. Nebūt nebija patīkama sajūta un pārāk tuvu nebija vēlmes tuvuties.
Nu jā, nav jau zvēri nekādi draugi vai ienaidnieki. Vienkārši nosacīti to var apzīmēt šādi. Brīdī, kad man nav bisi vai zvērs ietilpst kategorijā nedrīkst šaut, tad man ir pozitīvas izjūtas pret to. Gadījumos, kad man ir bise un zvēru drīkst medīt, tad uzreiz ir doma, ko varētu izdarīt, lai pa to zvēru varētu uzšaut un veiksmes gadījumā arī nošaut. Kā saka, uzreiz darbojas dabiskais medību instinkts. Tā vienreiz kaut kad ap februāri gāju pastaigāt un vienīgais, ko varēja medīt bija lapsas. Medības bija pieteiktas, tāpēc izdomāju, ka paņemšu bisi, ja nu ieraugu kādu lapsu, un fotoaparātu, jo cerēju ieraudzīt kādu buku, kas pa sniegu kaut staigā riņķī. Tā nu gāju un skatos, ka pretī nāk veselas divas lapsas. Nebija ilgi jādomā par savu izvēli - ātri domāju, kā no pleca klusām noņemt bisi un izdarīt veiksmīgus šāvienus.

Zini, nu zvēri arī maina savas platības. Stirnas gan parasti uzturas vienā vietā vairāk, bet brieži jau var mainīt platības vairāk. Rudenī, ziemā izber kādus ābolus, vēl kādu našķi un gan jau redzēsi atkal.

Labs mednieks ir stiepts jēdziens. Bet es labprāt arī dzirdētu no Tevis dažus vārdus par Tavu labā mednieka interpretāciju.