Visiem gadās, ka ir lietas par kurām ir jādomā vairāk nekā tās, kas reāli notiek. Sevi uzskati par profesionālu sportisti, ka saki, ka tas nav sportista cienīgi? Es uzskatu, ka sportā ir tikai divi līmeņi - profesionālais, kur tu strādā ar pilnu atdevi un nosacīti amatieru līmenis, kur tu spēlē tāpēc, ka patīk un sagādā prieku, bet pārāk nesatraucies par rezultātu, jo spēle pati par sevi var sniegt gandarījumu.

Iepsējams, ka to patiešām var arī izdarīt. Vienīgi varbūt var precīzāk aprakstīt šo saprašanos starp prātu un ķermeni.