Laba doma. Tikai, kad iedomājos, kā ļaudis šķendēdamies sprauž iekšā, rauj ārā, sprauž iekšā, rauj ārā, tas man sāk likties, mazākais, piedauzīgi. Sien banti klāt un nost, klāt un nost. Un trakākais - nezina, kāda vella pēc. Ja mēs zinātu kādu mazu valstiņu kaut kur Gredzenzemē, kur visi tik naski spraudelē karogus tāpēc, ka viņu pašu mīļotie galvengoblini tā lēmuši! - tad droši vien iecietīgi smaidītu, jo pie mums nekas tik stulbs nav iespējams, un tā vispār ir tikai Zinātniskā Fantastika. - Es gribu turēt savu karogu godā. Šādi turēt godā nav iespējams neko, pat ne karnevāla cepures.