Reiz Pinjons sēdēja savās mājās, domāja, domāja un izdomāja tādu lietu - ka "Ātrā palīdzība" tikai vienu vienīgu stresu uzdzen, slimnieks guļ, vaid, bet visi skraida apkārt, zvana radiniekiem, kurš vāra siltu ūdeni, kurš vispār meklē testamentu. Tādēļ viņš nolēma ieviest pavisam jaunu servisu - "Lēno palīdzību", noīrēja divas automašīnas, nopirka vēl divus mobilos tālruņus, un pats atbildēja uz visiem zvaniem.
Lūk, zvana nelaimīga tantiņa:
- Labdien, man sāp kāja, bet varbūt arī galva, mirstu nost, palīdziet!
- Ļoti labi, atbild Pinjons, pēc divām nedēļām mēs atbrauksim sakarā ar kāju, pēc trijām ar galvu. Gaidiet!
Un patiešām taču atbrauc arī pēc divām nedēļām, a tur tantukam kāja ar galvu jau ir pārgājusi, bet sāp deguns, taču deguna sakarā jāizdara jauns pieprasījums, un "Lēnā palīdzība" būs klāt tikai pēc diviem mēnešiem.
Tā rezultātā pilsētā tagad visi ir šaušalīgi ilgdzīvotāji, dzīvo līdz pat 120 gadiem, bet ziņkāres mocītais sētnieks Pēteris vispār ir noskaņots gaidīt, kad Pinjons pēc divarpus gadiem atbrauks paklausīties, kā viņam burkšķ kuņģis.

Reiz Wowow noprecēja sev smuku sievu, nevis vienkāršu, bet ļoti prasīgu - tā un tā, bet lai ģimenes dzīve notiktu cilvēku nepazemojošos apstākļos. Tad nu Wowow nolēma Dziļmeža stūrī, kur viņš līdz tam laikam mitinājās, ierīkot eiroremontu. Pasūtīja divus baobabus no Zanzibāras, četras palmas no Kalifornijas un pats personiski noflīzēja strautam visu dibenu, lai zivis varētu spoguļoties un brīnīties, bet laulātajai draudzenei potīte neiestigtu dubļos.
Ataicināja pat strādniekus - Vilku un Lāci, kuriem pēc idejas bija jānokrāso vietējais ozols gaišzilā krāsā, taču remontdarbinieki jau pirmajā vakarā sāka dūšīgi plītēt, dziedāt dziesmas un zvanīt Vārnai, tādēļ dusmīgais Wowow nākamajā dienā patrieca abus no darbavietas, un pieslēdza eiroremontdarbiem Ezi. Ezis, ieraudzījis palmas un noflīzēto strautu, tā pārbijās, ka palīda zem savām adatām un tur guļ vēl šobaltdien, bet laulātā draudzene Wowow zāģē, zāģē un zāģē!

Reiz Efendi nolēma nu tā smuki uzpucēt traktoru lauka vidū, jo svēti ticēja, ka tieši šis traktors var izcīnīt vismaz godpilno piekto vietu citu traktoru vidū. Viņa nokrāsoja to dzeltenā krāsā, virsū uzrakstīja milzīgu zilu ciparu "4", un izveidoja kabīnē rozā polsterētas durvis un jumta iekšpusi, lai traumatiskie traktori nebūtu tik traumatiski. Un vienalga taču traktorists Jāzeps sev pārsita galvu pret stūri!

No šī brīza Efendi zin, ka jebkura glamūra pamatā ir sāpes, sākot jau ar auskaru cauruma izduršanu ausī.

Reiz Oblica sēdēja meža pamalē un ēda tabletes. Viņa jau bija jau četras apēdusi, gatavojās ēst piekto, taču bija jāpabeidz diskusija ar kokiem.
- Eu, koks, Oblica uzrunāja tuvākstāvošo egli, - tu esi precējies?
Koks piekrītoši nolīgojās vējā.
- Klau, koks, vēl intriģējošāk jautāja Oblica - a mašīna tev ir vai nav?
Egle vēlreiz piekrītoši nolīgojās vējā.
- Nolādēts, fuck it, teica Oblica un apēda piekto tableti.

Reiz Martcore devās uz Dziļmežu un pienagloja pie dažādiem kokiem veslus desmit strazdu būrus. Viņš pat iedomāties nevarēja, ka pēc 35 gadiem šaušalīga darba, kurā piedalījās arī kaijaki un lakstīgalas, viņam pilsētas nomalē tiks uzcelts penthauss, domāts precīzi diviem samērā nekorpulentiem cilvēkiem. Taču tad uzradās baloži, un nokakāja penthausa jumtu ar lozungiem, jo baložu labā Martcore neko nebija izdarījis, un to pat atbalstīja zooloģiskā dārza izbāztais krokodils, kuram Martcore pažēloja dažus apmeklētājus nomest kompleksām vakariņām.

Vēl Otrā pasaules kara laikos reiz Āzi, pirms viņš aizgāja kalnos dzīvot, cilvēki bija aizveduši uz pilsētu un atstājuši bez uzraudzības. Tieši tur viņš arī nozaga luksoforu. Kāpēc Āzis zaga luksoforu? Tāpēc, ka viņš bija ļoti merkantila radība, un no tā bija nolēmis izgatavot melu detektoru, ar kura palīdzību varētu par samaksu nopratināt dažādus gūstekņus. Noķer partizāni vācu virsnieku - Āzis klāt kā likts. Noķer vācieši poļitruku - lūdzu, jums melu detektora pakalpojumi. Sarkans - meli, zaļš - patiesība, dzeltens - a to jau Āzis pats pateiks, vai ir vairāk sarkans vai zaļš.
Brr bija tajos laikos briesmīgs cilvēks. Viņš pat nebija mežabrālis, bet jau ceturto gadu meža rakstīja operu un vispār nefiltrēja, kas notiek apkārt. Vācieši, mežabrāļi un sarkanie partizāni neapzinīgo pilsoni notvēra kopējiem spēkiem - lai arī sagatavošanās un treniņi operācijai ilga turpat nedēļu, tie nebija šo pūļu vērti, jo Brr katru dienu sēdēja mājā aiz lodziņa un rakstīja notis.
Tomēr, kad notvēra, uzreiz luksofora-melu detektora vadus un elektrodus pie galvas, un tik taujāt.

Vācietis prasa: kur atrodas partizānu ierakumi? Brr atbild: prasiet partizāniem. Detektors deg dzeltens. Partizāni jautā: varbūt zini, pa kuru tiltu brauks vāciešu papildspēki? Brr atbild: prasi vāciešiem. Detektors atkal deg dzeltens. Mežabrāļi jautā: kur ir pašdzītais? Un tajā brīdī detektoram beidzās baterijas.
Lūk, kā varonīgi izglābās no nāves cibiņš Brr!

Reiz visa pasaule izlēma parodēt to, kā Martcore mēdz pļāpāt ar Murku, un Murks mēdz pļāpāt ar Martcori.
"Čau, dancotāji", sveicināja krokodils diskotēku Amozones krastos.
"Čau, sarūsējušais", teica Zebra teica savannā pamestam džipam. Džips neatbildēja.
"Čau, ņiprā", teica viesuļvētra Katrīna nezināmai pilsētai Amerikas Savienotajās Valstīs
"Čau visiem!", teica autoritāte Saša Buldozers elektriskajiem zušiem, kad viņu nolaida no tilta ar kājām cementa spainī.
Tagad tā pat pionieri vairs nesveicinas.

Kādu dienu Ošiņš nolēma dibināt savu hevī metal grupu. Taču pirms tam bija jāapgūst divas lietas - virtuoza ģitārspēle un kontakts ar fanu pūli. Ošiņš nolēma sākt ar otro - šī doma viņam ienāca galvā pēc tam, kad viņš Dziļmežā bija atradis Sarkano Skudru pūzni. Sarkanās Skudras skaidri un gaiši asociējās ar vajadzīgo - to bija daudz, tās bija agresīvas un smaržoja pēc spirta.
- Die! Kill! Fuck! Yeah! I love you, babe!, Ošinš uzrunāja skudru stadionu.
Pēkšņi pūznī pavērās sprauga, un ārā iznāca Skudru Karaliene.
- Neun Und Neunzug Luftwaffe!, ieaurojās tūkstošiem balsu.
Kopš šī momenta Ošiņš jau otro nedēļu pa naktīm apgūst elektroģitāras virtuozo spēli mājoklī pie Lāča.

Jau no agras bērnības Mažeks bija kontrkultūras piekritējs, jo uzskatīja, ka viss, kas notiek sabiedriskajās organizācijās, ir pilnīgi nepareizs un kļūdains, un visam ir jābūt pilnīgi otrādāk. Tādēļ, jau apzinīgajā dzīves periodā sākot strādāt kādā diezgan lielā kompānijā pakalpojumu sfērā, viņam izdevās neticamais - apgriezt visu organizācijas struktūru pilnīgi kontrkultūriski otrādāk.

Sadarbības partneri bija izbrīnīti. Lūk, klients ierodas firmā pie direktora, bet tas sarāvies stāv kaktiņā un murmina: "Es tikai uz pusslodzi te strādāju, es neko nezinu, man vēl šodien divās vietās jābūt". Tad pēkšņi ieskrien direktora vietnieks un čukst: "Ja vien tu zinātu, kā mūs pirmdien apakšās drāzīs, kā mūs drāzīs, ārprāts!". Piezvana grāmatvedis un noburkšķ: "Lai es šo sudrabu portsigāru šeit vairs neredzētu, jūs sapratāt?!". Ar necilvēciskām grūtībām klientam izdodas izsisties līdz apsargam, taču viņš ir nepielūdzams: "Ņina šodien nepieņem un nepieņems. Atvainojiet, man ir jālido uz Tokiju". Un tikai pašās, pašās beigās, kad nosvīdušais un noelsies klients tiek beidzot līdz apkopējai, viņš var izdzirdēt: "Puisīt, kāds ir jūsu apgrozījums? Lūdzu, ejiet atpakaļ uz savu smilšu kasti!"
Lūk, ko ir panācis Mažeks.

Pagājušajā ziemā pie Svalkas ciemos regulāri mēģināja ierasties Zīlīte, lai parunātu par pasaules uzbūvi un lietām. Zīlīte savā galvā bija visu strikti izdomājusi un pilnīgi gatava jebkurai polēmikai. Jau pirmajā janvārī viņa piekladzināja pie rūts. Re, Svalka patiešām arī pienāca!
- Klau, lūk, ja mēs runājam par Pitag..., gribēja sākt žvadzināt Zīlīte, bet skatiens aiz loga pauda informāciju "Bļaģ. Stulbais jaungads."
Otrajā janvārī Svalka gāja uz veikalu, bet Zīlīte negāja.
Trešajā janvārī Zīlīte bija klāt jau no rīta kā pie bikts.
- Es domāju, ka eksistenci... "Eu, Neprāta Cenu atkārto!", atskanēja balss telpas iekšienē, un Svalka kaut kur pazuda uz četrām dienām.
Divpadsmitajā janvārī Zīlīte jau bija nolēmusi neatkāpties ne soli, tāpēc vienkārši sēdēja uz palodzes, un nekustīgi gaidīja, kad cilvēkveidīgā būtne būs nobriedusi diskusijai. Pēc divām stundām logs tiešām pavērās. Tajā parādījās roka ar āmuru. Tad parādījās otra ar kaut ko smaržīgu. Noskanēja blīkšķis, un kopš tā laika Zīlīte ar Svalku ir bezmaz labākie draugi, it sevišķi pēc tam, kad Zīlīte pierunāja Lāci slepeni pabāzt zem Svalkas durvīm dažus zāļu tējas saišķus.

Reiz Kosmonavtovich kopā ar Dziļmeža iemītniekiem nolēma uzbūvēt Lielo Adronu Kolaideru. No sākuma viņš uzrakstīja milzīgu fundamentālu teorētisku darbu ar nosaukumu "Tad jau manīs", bet vēlāk ķērās pie rasējumiem un praktiskās bāzes - ar Lāča un Vilka nakts operāciju palīdzību tika iegūtas šādas būtiskas detaļas:
a) divi kvadrocikli (atpūtniekus apraka birztalā)
b) 27 oranžie čiekuri
c) Sama ziedotie 25 zelta, sudraba un citu dārgmetālu ordeņi, iegūti no nezināmiem labdariem (pats dzīves nogalē sāka baidīties no personības kulta un tā)
d) hermētiski noslēgts bišu strops

Uzreiz varam pateikt, ka Lielais Adronu Kolaiders uzbūvēts tā arī netika, jo pēkšņi ieradās Kosmonavtoviča draugi, kas no sākuma savāca fundamentālo darbu "Tad jau manīs", bet vēlāk arī Kosmonavtoviču pašu.

Vēl pavisam nesenos laikos gadījās tā, ka Dziļmeža zvēriem pieteica karu Aizjūras zvēri - viņi atsūtīja savu delegātu Pāvu ar notu. Pāvs neko tā arī nepateica, tikai izplēta savas krāšņās spalvas, bet Dziļmeža zvēri uzreiz saprata - skaidra bilde, karš! Tādēļ viņi nekavējoties uzcēla fortu, kurā atradās vieta visiem, tikai taurētāja nebija. tad nu viņi vērsās pie Untilted - nāc pie mums dot signālu, kā cūka Pāvs vai kāds cits mošķis parādas, a Untiltedam ta kas, viņš paņēma tauri, laptopu un arī aizgāja dežūrēt.

Kā jau visai paslinks taurē pūtējs, viņš ātri vien nodeva pūšanas funkciju laptopa mp3 faila pārziņā un pats nodevās kokgrebšanai uz koka sienas, tādēļ, kad ieradās Aizjūras zvēri ar briesmīgo Pterodaktilu priekšgalā, Untilted vienkārši nospieda peles taustiņu. Par lielu pārsteigumu, kaujas signāla vietā nospiedās ne tas un pār visu mežu atskanēja grupas Bedre kompozīcija "Inga - M", čerkstošie vārdi "vīri atkal gaida, kad Inga atnāks vakarā" lidoja virs koku galotnēm, bet Aizjūras zvēri tā arī nesagaidījuši piedziedājumu vairs nezināja, ko iesākt - sāka krustīties ar seju pret austrumiem, mēģināja neelpot, daži centās vilkt gāzmaskas, bet neveiksmīgi, jo tās bija vairākus izmērus par mazu. Beigās visi piekāva Pāvu, un arī briesmīgais Pterodaktils kopš tiem laikiem nav mūsu mežos vairs manīts.

Juris Tilts Dziļmežā nodarbojās ar astroloģiju, hiromantiju, Taro kārtīm, kafijas biezumiem un cigarešu pelniem. 14.februārī, kad Venēra paklupa pār Marsu un iegāja Vērša zvaigznājā pie viņa ar ciemkukuli uz konsultācijām ieradās Tītars.
- Jums uz pīķa vai kreiča kungu?, apvaicājās Juris Tilts.
- Man uz erca tītaru, noburkšķēja Tītars. - Bet var arī uz džokeru.
- Uz Hītu Ledžeru vai Džeku Nikolsonu?, nesatricināmi turpināja Juris Tilts.
- Lai iet Nikolsons, atbildēja Tītars.
- Par jums interesējas slaida rudmate un pilnīga brunete!, noslēpumaini čukstēja Juris Tilts.
- Oho!, Tītars izvalbīja vienu aci uz galda izmestajām neapšaubāmi pornogrāfiska rakstura kārtīm.
- Jūs gaida tāls ceļojums!, pravietoja Juris Tilts
- Vau!, kaifoja Tītars, grozīdams rokās kalendārīti "Mahačkalai - 300"
- Mūsu kantoris pieņem Visa un Mastercard, Juris Tilts turpināja demonstrēt paraugus.

Vīpsna savā rajonā bija pazīstama ar to, ka lieliski prata nopūsties un žestikulēt. Tādēļ kādu vakaru pie viņas mājās ieradās četri lateksa šineļos un melnās saulesbrillēs ietērpti speciāli apmācīti cilvēki ar diplomātiem rokās, kuri sacīja: "Tu tagad būsi premjera imidžmeikers!". Kopš tā brīža, kad premjers Godmanis uzkāpj tribīnē, lai teiktu runu, suflieru būdiņai paveras aizkariņš, un tur jau sēž Vīpsna.

Reiz Chemaika kopā ar savu labāko draudzeni Žagatu nolēmu uzrakstīt ļoti skumju dzejoļu krājumu. Taču problēma - skumjas kā nenāk, tā nenāk! Tādēļ viņas abas izdomāja velnišķīgu plānu, proti, no sākuma rakstīt ļoti skumjas kļauzas. Lūk, abas piesēdās pie rakstāmmašīnas, klik klik klik, un jau gatavs: "tā un tā, cienījamā komisija, bet Lācis arī vakarā pēc desmitiem mēdz spēlēt elektroģitāru. Labvēlis."
No rīta skatās, kā tad, lūk, Lāci jau divi jenoti aizkonvojē kaut kur miglas dūmakā. Chemaika ar Žagatu abas aiz līdzjūtības pilnīgi apraudājās, un nekavējoties uzrakstīja ļoti skumju dzejoļu krājumu.

Otro dzejoļu krājumu viņas izlēma uzrakstīt vēl skumjāku, tādēļ nākamā kļauza bija vēl ciniskāka: "Tā un tā, bet Stirniņa trešdienās un ceturtdienās ved amorālu un sireālu dzīvesveidu. Lūdzu, reaģējiet. Labvēles.". Un, skat, patiešām - abi militāristi jenoti jau ved savaņģoto Stirniņu nezināmā virzienā. Chemaika ar Žagatu trīsās pieplaka viena otras plecam, bet jaunais dzejoļu krājums tapa vienas nakts laikā, un tas bija tik skumjš, kādu vēl pasaule nav redzējusi!

No honorāra abas talantīgās dzejnieces nopirka dūmdesu Lācim, barankas Stirniņai, un devās viņus apciemot slēgtā tipa stigā. Bet tur priekšā - Lācis sēž uz celma, lasa dzejoļu krājumu un birdina asaras. Stirniņa lasa krājumu un tur pie acīm mutautiņu! Abi jenoti deklamē viens otram priekšā no galvas! Un rudens lietus sitas pret koku lapām!

Reiz Degeneralis skarbi vīlies zviedru mietpilsoniskajā dzīvesveidā, nolēma bohēmu ieviest Dziļmežā. Paņēmis grozu ar vīna pudelēm un sērkociņkastīti ar apdullinošu zāli, viņš piektdienas vakarā ieradās pārtijā pie matemātiķa Mežakuiļa.
- Lai slava Bakham! Lai vīns plūst straumēm! Kamēr jauni mēs! Dža pār visiem!, sludināja Degeneralis.
- Muahahahahaha, rēca zvēri. - Bohēma? Tu neesi redzējis bohēmu! Nāc, mēs tev parādīsim purvu!, cits citu pārkliedza zvēri. - Narkotiski izgarojumi! Indīgas sēnes! Čūsku horizontālā stāvoklī savu mūžu neesam redzējuši, vakars vai rīts - rāpo pa zemi!
Purva pamalē locījās cilvēku stāvi - kam galvā lakatiņš, kam rokā tutenis.
- Redzi?, turpināja bļaut zvēri, - Atkarīgie! Devianti! Šitādā transā sešas stundas no vietas!

Vikinga dzīvē gadījās melnā svītra. Tā sākās ar to, ka visu jūliju bija pilnīgs bezvējš, un viņa personiskā necilā jahta bez darba stāvēja noenkurota jūras krastā. Nedaudz padomājis, Vikings nolēma no Islandes izrakstīt divus vilcējvaļus - ātrums nekāds lielais nav, taču vismaz kaut kas. Drīz vien atnāca atbildes fakss. "Vaļu nav! Varam piedāvāt kašalotus, gandrīz nelietoti. Ņem?" Vikings nopūtās.

Agrā jūlija rītā, līdz nāvei pārbiedējis visu Bulduru pludmali, Vikings devās izklaides braucienā, kura laikā bez vēsts pazuda trīs bērni, seši pensionāri, viens festivāla "Jaunais vilnis" žūrijas loceklis, kā arī 219 sērfotāji, un atgriezās krastā visai apmierināts.

Reiz Torch izlasīja Adama Smita grāmatu par to, kā jātaisa serious business, un nolēma Dziļmeža apstākļos, izolēts no sabiedrības iekrāt pamatkapitālu.
Iespraudis bērzā tapu un palicis apakšā trīslitru burku, sestdienas rītā viņš gaidīja paģirainos klientus. Pirmais parādījās Vilks, kas nelāgi zvārojās un bija pazaudējis vienu gumijas zābaku.
- Svaigas bērzu sulas! Tieši no bērza!, līksmi aicināja savu pirmo klientu Torch.
- Slogans tev sūdīgs, nospļāvās Vilks. - Lūk, "Bērzu sulas, importēts no Tulas", par to es vēl padomātu.
Vilks aizsteberēja tālāk, bet Torch iegrima pārdomās. Nākamais pie apvāršņa uzradās vietējās inteliģences pārstāvis Ezis. Viņš ilgi skatījās uz  jauno šopinga centru un kaut ko  pie sevis prātoja.
- Svaigas bēr..., uzsāka Torch.
- Klau!, pēkšņi ierunājās Ezis, - a tev bērzam dizainu nevajag? Mēs baigi labas strīpas bērziem taisam un lēti!
Torch jau atvēzējās ar Adama Smita grāmatu, kad pēkšņi garām nozibēja Lapsa ar visu aifonu uz ausīm. Ātri uzkārusi zarā banneri  "Pagarini sev asti par astoņiem centimetriem un ausis - par diviem!", viņa nozuda kaut kur krūmos.

Basta bija izcils matemātiķis. Visā Dziļmežā ar viņu varēja sacensties tikai Mežakuilis, tādēļ abu titānu starpā vienmēr valdīja spēcīga konkurence. Tiesa, abi domātāji bija šauri specializēti - Basta mācēja saskaitīt trīs ar pieci un neko citu, kamēr Mežakuilis prata sareizināt 173999 ar 6500221 un arī neko citu.
Tādēļ, kad ik par reizei muļķa Lācis abiem mēdza uzdot jautājumu "cik zvaigznes ir debesīs?", viens bļāva, ka astoņas, a otrs - ka 1131031953779, un tad gāja vaļā jandāliņš ar lamāšanos un pakaļdzīšanos uz dienām divām.

Lodziņš visu vasaru bija slavens ar to, ka viņu vienmēr sajauca ar kādu citu, kamēr visus citus, savukārt, jauca ar Lodziņu. Kamēr tas bija lokālā līmenī, cilvēki pārdzīvoja, pārdzīvoja, bet pamazām pierada. Taču, kad pirmoreiz pa visu vasaru Lodziņš ieslēdza televizoru, viņš saprata, ka lietas ir kļuvušas nopietnas.
Ekrānā Putins pasniedza roku Kondolīzai Raisai ar vārdiem: "It's great to meet you, Lodzinsh!"
"Oh, Lodzinsh, i'm surprised you are here!", ar apburošu smaidu Kondolīza atbildēja Putinam.

"Who are you to fucking lecture me??!", auroja Lodziņš, metot ar gludekli ekrānā.