nu kā, oldskūls jau noskatījās urganta jaungada šovu?

laimīgu jauno gadu, ciba!
salūtu figačīšu koridorā

vakarnakt pirms miega sāku pārlasīt "tibetas dzīvo un mirušo grāmatu", ātri aizmigu, taču grāmata turpinājās

es esmu malacis, uzcēlos sešos no rīta, lai pabeigtu spēlēt "twin mirror"

no vienas puses, protams, smieklīgi, ka beidzot pie masku biznesa ir nopietni pieķērusies antikaņepju tekstilrūpniecība
no otras, visi šie stāsti, kā drēbes korporāciju interesēs izjūk pa desmit gadiem, kā lai to labāk pasaka
rakstu šīs rindas tērpies savā iecienītajā violetajā kreklā, kuru nopirku laikam kaut kur 2005-2006-jā gadā
valkāju diezgan bieži, grīdas ar to nemazgāju, pat pogas visas oriģinālās

džinsi arī nodilst desmit gados?

Rādžiņā bija pacēlies interesants jautājums par valodu mācīšanās un vispār atmiņas trenēšanas audiovizuālo dualitāti. Uzreiz varu pateikt, ka es neesmu vizuālists. Es esmu supervizuālists, un to ko man mēģina iemācīt ar vokālu, es vispār ņihua nesaprotu un neatceros. Es varu neatcerēties, ko pirms piecām minūtēm man veikalā teica pārdevējs. Toties Tatjanas vēstuli Oņeginam bezmaz pilnā apjomā atceros vienmēr.

Ja es koncertos kādreiz aizmirsu dziesmai vārdus, es pat nemēģināju viņus atcerēties. Es centos atcerēties lapiņu, uz kuras biju tos uzrakstījis, un voila! Mans vēstures pasniedzējs universitātē - Valdis Klišāns ir krutākais un visaizraujošakais pasniedzējs, kāds vien var būt - laikam par Tīreļpurva kaujām reiz lekcijā noblieza tādu Dankērku, ka atrauties nebija iespējams, kurss pat nemēģina pierakstīt, absolūts dramaturģijas meistars. Un es eksāmenā izvelku biļeti par Tīreļpurvu, domāju, nu tūlīt, mana tēma! Un pēkšņi saprotu, ka nevaru pateikt ne vārda. Klišāns tāds pārmetoši iebilst, nu kā tad tā, biju domājis, ka džekiem tas viegli... Atcerējos kaut kad pavirši lasīto jaunlaiku vēstures grāmatu, un tad ar dievu uz pusēm...

Visvājprātīgākais moments - pirmais mēģinājums paklausīties audiogrāmatu. Pat nezinu, kāda vilka pēc (Faulza klasisko "Franču leitnanta draudzeni", vienīgo viņa grāmatu, kuru tā arī tāpēc neesmu izlasījis līdz galam :), taču galvā bija iesēdusies doma, ka tūlīt teicējs man uzburs šo piekrastes pilsētu, jūru ar molu, kas slēpj sevī šīs savādās sievietes noslēpumu...skuju, teicējs man uzbūra galvā degošas ķites un acetona putru! Ja agrāk kaut kas bija viegli nojaušams, tagad tas kļuva betonēti necaurejams. Atrisinājums radās tikai laifhakā - ja atver acis, paskatās pa logu uz tālo mežmalu, un mēģina iedomāties varoņus šādos apstākļos, pat audiogrāmata strādā. Uz laiku.

Finčera "Manks" - patiešām debešķīgs kino, kura galvenais rezultāts pagaidām ir jau nedaudz piemirstā annnuālā amerikāņu kinokritikas leģendas, Polīnas Keilas (Rodžera Īberta figurālā mamma) nomētāšana ar akmeņiem. Tiem, kas nezin, viss šis šuhermahers ar "Pilsoņa Keina" scenāriju sākās 70-jos pēc viņas grāmatas, kurā nevis pats Mankevics, bet gan viņa sekretāre-mašinrakstītāja Rita intervijā izteicās, ka Orsons Velss "Pillsoņa Keina" scenārijā nav uzrakstījis nevienu vārdu  - viss teksts pieder Hermanam Mankevicam.

es nekad neesmu dročījis uz elektrotehniku
nu uz amerikāņu mašīnām mazliet, tīri estētiski, no praktiskā viedokļa es droši vien izvēlētos vācu mersedesu
man nav savas nostājas sony un microsoft konkurencē
vai amd un nvidias jautājumā
un ir pilnīgi pohuj, ko ražo vai neražo apple

taču redzot čaomi telefonus, notiek kaut kāds hormonāls uzbrukums smadzenēm, kas liedz domāt racionāli
pēc tam redzi cenu, hormonālais uzbrukums noplok
nedaudz

starp citu, es laikam zinu, kādēļ automašīna cyberpunk'ā tik dīvaini uzvedas
viņai ir vitčera zirga kods
naturāli, viņa uzvedas kā zirgs tiešā nozīmē
tūlīt lēks pāri barjerām

pēc pusgada to visu salabos, bet pagaidām mums ir fantastiska iespēja iegādāties zirdziņu ar ātrumkārbu, pagriezienu rādītājiem, eļļas/auzu termometru un pedāļiem. tas ir, īstu industriālu kiberpanka pedalhorse. to nevar palaist garām.

nostījos televīzijas daudzsēriju filmu "luminaries"
šķiet, vienīgo seriālu, kas patīk avīzei "guardian"
pēc pirms dažiem gadiem bukeru vinnējošas dāmas romāna
par zelta meklētājiem jaunzēlandē

es grāmatu neesmu lasījis, taču jādomā, ka seriāla sākotnējā iecere bija pastāstīt, pirmkārt, par sievietes lomu postkoloniālajā sabiedrībā
otrkārt, par astrālo dvīņu maģiju (kuras tur kaķis saraudājis)
rezultātā seriāls pēkšņi ir par kaut ko citu - par zelta ceļiem uz vispārējās totālās nabadzības fona
un patiesībā, tas pat ir daudz interesantāk, nekā džeinas ostinas inspirēta drāma

dialogi velk uz ostinu
dialogi par zeltu - uz tarantino
dialogi par atriebību - uz tarantino x 2

ne tas, ka es tagad no visa spēka radikāli ieteiktu šo seriālu mūsu jaunajam un nenobriedušajam skatītājam, taču savdabīgs fans tajā ir, it sevišķi pie beigām

Beidzot arī noskatījos jaunāko Kristofera Nolana greizo spoguļu iluzionu ar zirgiem "Tenet".
Uzreiz varu pateikt, ka slavenais turnikets, vai kā viņš tur saucas, vismaz pirms gadiem desmit atradās nevis militāri slēgtā Krievijas pilsētā vai Oslo lidostā, bet gan Rendā, Kuldīgas pag., mūsu kopējā drauga Arunasa tēva femas pagrabā.
Diemžēl pašu turniketu neviens tā arī dzīvē netika vaigā skatījis, taču par tā iztecinātā produkta spējām spēlēties ar laiku, telpu, dimensijām, fizikas likumiem un kosmosu, par to var daudz ko pastāstīt.

nu, un, teiksim, tā paša south by southwest modernās mākslas un mūzikas annuālajā expo semplerī

runājot par aizgājušās desmitgades interesantākajiem mūzikas albumiem

( .. ) </div>

Par Betas Hārmonas netfliksa triumfu runājot. Dāmas šahā - tas ir totāls haivmainds. Skatieties, Maijai Čiburdanidzei bija māsa. Polgaras bija trīs māsas uzreiz. Trubas šaha zvaigznes Aleksandra un Andrea Botasas, nav grūti uzminēt, ir māsas. Annai Rūdolfai arī ir māsa.

Vai māsa ir šobrīd spēcīgākajai pasaules šahistei Hou Jifaņai? Nav, jo, pirmkārt, Ķīnā laikam ir tādi demogrāfiskie likumi, ka Jifaņai nevar būt nekādas māsas. Otrkārt, nafig viņai māsu, ja Jifaņa izskatās pēc dāmas, kas var personiski ietriekt jums laidni acī.

pasākuma beigās mēs toč staigāsim visi ar medaļām

"pirmā viļņa veterāns"
"trampa rezignācijas liecinieks pandēmijas laikā"
"pūces atkāpšanās klusais novērotājs"
"otrā viļņa kareivis, purpura sirds"

to visu vajag zafigačīt uzreiz augstvērtīgā platīnā

vienīgais, kas man pietrūks pēc trampa, būs pola, kas cīnas par mums visiem