Ko es pamanījos noskatīties pleca ārstēšanas ar kodeīnu un veterināru ieteiktiem medikamentiem laikā?

- Jūlijas Ahmedovas stendapu "Harassment". Vispār man stendapa žanrs nav īpaši tuvs (jo īpaši tagad pie mums modē nākusī "roast" kultūra, kas man liekas reizēm ļoti samocīta, un gandrīz jebkurš batlreps ir labāks dēļ tā zilbes, uzsvara un atskaņas spēka brīvības pretstatā ar, lūk, vot). Un kur nu vēl specifiskais "Sieviešu Stendaps", kas pat nav...labi, neturpināsu. Taču krievu (vai arī azerbaidžānu) pēdējos gados seriālu scenāristes Ahmedovas ilgi izstrādātā debija (Jūtubē tās nav, kur atrast - vai nu ziniet, vai nē) ir totāla svēta uguns 45 minūšu garumā, viens no labākajiem un viskrutāk izskaidrotākajiem monologiem pasaulē par ikdienu un feminismu.

- Režisora Hržanovska filmu / multfilmu / multi-filmu "Deguns". Laikam viens no labākajiem un interesantākajiem stilistikas fjūžena darbiem aizgājušajā gadā, kas vēlreiz pierāda to, ka autoram mēra sajūtas vispār nav nekādas, toties var droši skatīties trīsreiz pēc kārtas, ar "Dau" tā nevienam neizdosies.

- Setiālu par Džeku Raienu. Klensiju lasīt, atšķirībā no manis iecienītā ģeniālā action rakstnieka Ladlema, normālam cilvēkam ir pagrūti, es pats esmu nedaudz viņu konsumējis un vispār nesparotu, kā šos 600 lappušu garos un patriotisma piesūcinātos opusus kāds var sagremot, paralēli mērcējot diļļu čipsus borščā. Šeit Superraienu mēgina vilkt kaut kur televīzijas sēriju "Homeland" empātijas virizienā, taču vienalga pirmās četras sērijas nākas slāpēt sevī jokus no sērijas "Ebola research facility, this is Pam", nākamās četras mēģini vispār aizmirst par mehānisko zaķi Krasinski, kas iedarbojas tikai tad, kad kaut kādu pogu nospiež.