a ir kaut kur toto, kurā var aiznest naudu uz navaļnija atgriešanos dzimtenē:

- iesēdinās 3.3
- neiesēdinās 2.0
- būs mahačs 1.4

uzreiz tādā paineplā, teiksim, nevis mistiskajā xbetā

man visi šie tā saucamie homofobiskie likumi vienmēr ir asociējušies ar kaut kādu savādāku seksualitātes izpratni šo likumu lobijos
es nevēlos apgalvot, ka tās ir slēptas homoseksualitātes bailes
tāpat kā rūpes par ģimeni (kas vienmēr liekas ļoti divkosīgas)

bet reāli
es esmu heteroseksuāls džeks, kuram patīk tikai meitenes - pat žēl, biseksualitāte noteikti atver daudz plašākus apvāršņus un darbības spējas
homoseksuālā ziņā es laikam mazlietiņ varu atšķirt glītu džeku no ne pārāk, taču tikai laikam jau pavisam acīmredzamos salīdzinājumos
baiļu no tā, ka kādu dienu es pēkšņi sapratīšu, ka man patīk vīrieši, man arī nav - vispār jau laikam es tad to būtu sapratis pirms gadiem trīsdesmit
karoče, pīpē cigaretes, dzer absintu, guli ar zeltenēm, tāds ir mans tibetas dievu iecerētais liktenis

un es neizjūtu absolūti nekādu antagonismu pret gejiem
es necenšos galvā iedomāties gejseksu vai aplūkot to specifiskā kinematogrāfijā, lai tas viss man izraisītu riebumu
man to kaut kā...nevajag vai...neinteresanti...priekš kam vispār
taču kāds to laikam iedomājas un aplūko, lai kvēlotu svētā sašutumā

es gan esmu par jebkādu minoritāšu aiztāvību mūsu valstī
pēc vilku likumiem, tava banda ir tieši tik stipra, cik spēcīgs ir vājākais tās pārstāvis

un es ne visai saprotu, kas manu laikabiedru galvās diktē šādas likumu izmaiņas

da labi, 2 gadi bez sniega mūsu valstij arī bija drusku par daudz!

njā, pēc jūtubes piedzīvojumiem ar tekbolu, man tagad tekbols bieži vien ir rekomendācijās

nereāli kruta mf dooma fotka no stones throw leibla

bezpersoniski pret viedokli, interesanti, kāpēc didzim šmitam ir tādas problēmas ar komatiem

man, protams, patīk romantiskais pastorālisms
taču latviešu litratūrā tas, šķiet, reizēm mēdz aiziet nedaudz par tālu
palasi tādu, piemēram, kaijaku

priekšplānā lauku mājas pagalmā iznāk vīrs aizvēsturiskā džemperī
viņa seju ir kinematogrāfiski izvagojušas drāmas un kandžas rievas
spēcīgās rokas ir gatavas pārplēst traktoru
un tad viņš sāk nest
MANA AKA! MANA RIJA! MANA TĒVA RIJA!
(fonā redzami kaut kādi nomelnējuši un pusapdeguši grausti)

lai arī esmu pilsētas puika, man laikam arī tagad vajadzētu sākt skriet apkārt pa dzīvokli
MANS JAUCĒJKRĀNS! MANS PODS! MANA TĒVA KONDICIONIERIS!
un noteikti nokrist ceļos, apskaujot izlietni
divus stāvus augstāk pa logu izlido raudupiete, klāra francevna

nu sākās

nu kā, oldskūls jau noskatījās urganta jaungada šovu?

laimīgu jauno gadu, ciba!
salūtu figačīšu koridorā

vakarnakt pirms miega sāku pārlasīt "tibetas dzīvo un mirušo grāmatu", ātri aizmigu, taču grāmata turpinājās

es esmu malacis, uzcēlos sešos no rīta, lai pabeigtu spēlēt "twin mirror"

no vienas puses, protams, smieklīgi, ka beidzot pie masku biznesa ir nopietni pieķērusies antikaņepju tekstilrūpniecība
no otras, visi šie stāsti, kā drēbes korporāciju interesēs izjūk pa desmit gadiem, kā lai to labāk pasaka
rakstu šīs rindas tērpies savā iecienītajā violetajā kreklā, kuru nopirku laikam kaut kur 2005-2006-jā gadā
valkāju diezgan bieži, grīdas ar to nemazgāju, pat pogas visas oriģinālās

džinsi arī nodilst desmit gados?

Rādžiņā bija pacēlies interesants jautājums par valodu mācīšanās un vispār atmiņas trenēšanas audiovizuālo dualitāti. Uzreiz varu pateikt, ka es neesmu vizuālists. Es esmu supervizuālists, un to ko man mēģina iemācīt ar vokālu, es vispār ņihua nesaprotu un neatceros. Es varu neatcerēties, ko pirms piecām minūtēm man veikalā teica pārdevējs. Toties Tatjanas vēstuli Oņeginam bezmaz pilnā apjomā atceros vienmēr.

Ja es koncertos kādreiz aizmirsu dziesmai vārdus, es pat nemēģināju viņus atcerēties. Es centos atcerēties lapiņu, uz kuras biju tos uzrakstījis, un voila! Mans vēstures pasniedzējs universitātē - Valdis Klišāns ir krutākais un visaizraujošakais pasniedzējs, kāds vien var būt - laikam par Tīreļpurva kaujām reiz lekcijā noblieza tādu Dankērku, ka atrauties nebija iespējams, kurss pat nemēģina pierakstīt, absolūts dramaturģijas meistars. Un es eksāmenā izvelku biļeti par Tīreļpurvu, domāju, nu tūlīt, mana tēma! Un pēkšņi saprotu, ka nevaru pateikt ne vārda. Klišāns tāds pārmetoši iebilst, nu kā tad tā, biju domājis, ka džekiem tas viegli... Atcerējos kaut kad pavirši lasīto jaunlaiku vēstures grāmatu, un tad ar dievu uz pusēm...

Visvājprātīgākais moments - pirmais mēģinājums paklausīties audiogrāmatu. Pat nezinu, kāda vilka pēc (Faulza klasisko "Franču leitnanta draudzeni", vienīgo viņa grāmatu, kuru tā arī tāpēc neesmu izlasījis līdz galam :), taču galvā bija iesēdusies doma, ka tūlīt teicējs man uzburs šo piekrastes pilsētu, jūru ar molu, kas slēpj sevī šīs savādās sievietes noslēpumu...skuju, teicējs man uzbūra galvā degošas ķites un acetona putru! Ja agrāk kaut kas bija viegli nojaušams, tagad tas kļuva betonēti necaurejams. Atrisinājums radās tikai laifhakā - ja atver acis, paskatās pa logu uz tālo mežmalu, un mēģina iedomāties varoņus šādos apstākļos, pat audiogrāmata strādā. Uz laiku.

Finčera "Manks" - patiešām debešķīgs kino, kura galvenais rezultāts pagaidām ir jau nedaudz piemirstā annnuālā amerikāņu kinokritikas leģendas, Polīnas Keilas (Rodžera Īberta figurālā mamma) nomētāšana ar akmeņiem. Tiem, kas nezin, viss šis šuhermahers ar "Pilsoņa Keina" scenāriju sākās 70-jos pēc viņas grāmatas, kurā nevis pats Mankevics, bet gan viņa sekretāre-mašinrakstītāja Rita intervijā izteicās, ka Orsons Velss "Pillsoņa Keina" scenārijā nav uzrakstījis nevienu vārdu  - viss teksts pieder Hermanam Mankevicam.

es nekad neesmu dročījis uz elektrotehniku
nu uz amerikāņu mašīnām mazliet, tīri estētiski, no praktiskā viedokļa es droši vien izvēlētos vācu mersedesu
man nav savas nostājas sony un microsoft konkurencē
vai amd un nvidias jautājumā
un ir pilnīgi pohuj, ko ražo vai neražo apple

taču redzot čaomi telefonus, notiek kaut kāds hormonāls uzbrukums smadzenēm, kas liedz domāt racionāli
pēc tam redzi cenu, hormonālais uzbrukums noplok
nedaudz

starp citu, es laikam zinu, kādēļ automašīna cyberpunk'ā tik dīvaini uzvedas
viņai ir vitčera zirga kods
naturāli, viņa uzvedas kā zirgs tiešā nozīmē
tūlīt lēks pāri barjerām

pēc pusgada to visu salabos, bet pagaidām mums ir fantastiska iespēja iegādāties zirdziņu ar ātrumkārbu, pagriezienu rādītājiem, eļļas/auzu termometru un pedāļiem. tas ir, īstu industriālu kiberpanka pedalhorse. to nevar palaist garām.

nostījos televīzijas daudzsēriju filmu "luminaries"
šķiet, vienīgo seriālu, kas patīk avīzei "guardian"
pēc pirms dažiem gadiem bukeru vinnējošas dāmas romāna
par zelta meklētājiem jaunzēlandē

es grāmatu neesmu lasījis, taču jādomā, ka seriāla sākotnējā iecere bija pastāstīt, pirmkārt, par sievietes lomu postkoloniālajā sabiedrībā
otrkārt, par astrālo dvīņu maģiju (kuras tur kaķis saraudājis)
rezultātā seriāls pēkšņi ir par kaut ko citu - par zelta ceļiem uz vispārējās totālās nabadzības fona
un patiesībā, tas pat ir daudz interesantāk, nekā džeinas ostinas inspirēta drāma

dialogi velk uz ostinu
dialogi par zeltu - uz tarantino
dialogi par atriebību - uz tarantino x 2

ne tas, ka es tagad no visa spēka radikāli ieteiktu šo seriālu mūsu jaunajam un nenobriedušajam skatītājam, taču savdabīgs fans tajā ir, it sevišķi pie beigām

Beidzot arī noskatījos jaunāko Kristofera Nolana greizo spoguļu iluzionu ar zirgiem "Tenet".
Uzreiz varu pateikt, ka slavenais turnikets, vai kā viņš tur saucas, vismaz pirms gadiem desmit atradās nevis militāri slēgtā Krievijas pilsētā vai Oslo lidostā, bet gan Rendā, Kuldīgas pag., mūsu kopējā drauga Arunasa tēva femas pagrabā.
Diemžēl pašu turniketu neviens tā arī dzīvē netika vaigā skatījis, taču par tā iztecinātā produkta spējām spēlēties ar laiku, telpu, dimensijām, fizikas likumiem un kosmosu, par to var daudz ko pastāstīt.