Rītu iesāksim sekojoši: pavēršu istabā un virtuvē logu, uzlikšu kafiju kā arī Nika Keiva "And The Ass Saw the Angel" priekšlasījumus iespaidīgā skaļumā, lai tur ārā cilvēkiem arī kļūst jaukāks garīgais.
Pa dienu stunda tiks pavadīta arī noskatoties veco NC "Live In Amsterdam Paradiso" video, kur skatītāji savu elku apber ar cigaretēm. Par BG dvēsele pieprasa kompensāciju.

Upd: pēc tam varētu ielīst vannā un uzlikt lentiniekā progresīvo spoli, kur vienā pusē Haddaway un otrā - 2 Unlimited. O, kā kaimiņi pieprasītu ēzeļmāti atpakaļ! Un viņi vēl nemaz nezin, ka šodien tāpat esmu iecerējis jautro narkotisko padarīšanu - logu rāmju krāsošanu; šajā sakarā var atlikt Ice Age 2 arī uz vēlāku laiku.

darkz nejauši atgādināja, cik ļoti man šodien gribējās uzpīpēt un cik man šī iemesla dēļ ir labs garastāvoklis. iedzeru kafiju, piemiedzu acis, padomāju par āzijas zivjukaķi, nabaga katlakalnu un par to, cik ļoti forši būtu tagad tā kārtīgi uzpīpēt, un tik labi paliek, ja jūs zinātu. nekādu kreņķu.

bet es jau šodien nebiju Beļava dārza pārtijā drusku pasēdēt ar krum, padomāt, padziedāt par sniega nēģeriem un pasmieties.

Es bez metodes neko nevaru izdarīt.
Lūk, nupat pilnīgi klasiska situācija. martcore domā: "nomazgāšu traukus, tad iedzeršu kafiju". nomazgāju traukus, ēdamrīkus, pavārnīcu, nomazgāju krūzītes - arī savu iemīļoto krūzīti, no kuras es vienmēr dzeru kafiju. To es nomazgāju pašu pēdējo, ielieku skapītī, aizveru skapīša durtiņas, apmierināts ar paveikto saberzēju rokas, atveru skapīša durvis, izņemu savu iemīļoto krūzīti un ieberu tur kafiju. Un šitā gadās ļoti bieži. 

Izgāju ārā, nopirku limonādi "Baikāls", kā arī Ideālos Skaļruņus savai necilajai telpai - jau pāris nedēļas es uz viņiem lūrēju ar greizsirdīgu aci, ka tik kāds nenopērk. Par laimi visi vairāk snaikstījās ap "Sveniem" (mūsu istabai "Sveni" būtu pārmērība, lai arī izskatījās jau nu ļoti labi), bet šodien ceņņiks manējiem nokritās vēl par piecīti. Tagad varu iet kārt zobus vadzī, toties labā garastāvoklī - the house is full of sound.

Jā, tāda ir tā mūsu jaunā paaudze, svoloči tādi - kad ir jāizvēlas starp maizīti un sabvūferi (normāla zarnu masāža und terapija), tad daudz netiek pļurkstēts. Vells, tas sabvūferis uzreiz maina noteikumus. Tagad vēl tikai jāizdomā pareizs tumbu izvietojums telpā. Tikai kur lai bāž to sabvūveri? Būs jābūvē plauktiņš?! Pie reizes KB arī tiek pie saviem skaļruņiem, a to viņai no austiņām galva jau sāk pieņemt profesionāla boksera formu.

šodien bija kasparu diena. st-o, tev rīt ar dimiteru jābūt laukumā, mums ir par īsu! bez tam, kas tā par džentlmenisko kaušanos viens pret vienu? pretinieks ir jāatspārda trijatā ar slidām. ja kāds protestē, asaru gāzi purnā, nah, un ar pūpolīšiem, ar pūpolīšiem! rīt revanšēsimies.

aiz bēdām atķeksēju sev draugos opciju "neļaut profila bildes ielādi telefonā". varu tikai vien iedomāties, kāds visiem tagad ir baigais abloms!

Tā vietā, lai muļķotos ar kviziem, daudz labāk iesaku iziet Kettela testu:
http://trurl.h12.ru/test/
184 jautājumi. Rezultāti ir tik adekvāti un precīzi, ka pats pārbijos. Ļoti rekomendēju.

Un milzīgs gandarījums, jā.

No kaktusa dzēriena pilnīgi nekādas organisma reakcijas, čučēju kā krokodils spirta vannītē bez sapņiem. Toties nopirku jaunu klaviatūru. Pirms tam tika sapņots par kaut kādu zaļu, caurspīdīgu un ovālu taustiņdēli, kur poga ī-meil vienā galā un poga "pagriezt skaļāk muzonu" - otrā. Varbūt pat ergonomiskā. Aizgāju līdz kantorim, nu, tur ir tādas par septiņiem - astoņiem latiem. Aiz letes stāv vecs kovbojs, kurš man tā arī pasaka - viss tas ir mēsls, tev nekādas pogas nevajag, tas ir mudakiem, ņem, dēliņ, par diviem latiem! Paņēmu par diviem. Paldies biznesmenim.

( freak in MDN )
pirms gada, Māxlas Darpinieku Namz

Buljons, Lost otrās sezonas 17.sērija, un tad uz Ropažiem.
Aiz manis paliek tikai neapēstie makaroni. Esmu snobisks buržuāzijas pārstāvis.

Nupat garām logam pagāja Ērika Bērziņa. Viņa centās aizpīpēt cigareti. Tik glamūrīgi, ka Tarantinčiks zaudētu jebkādu interesi par savu Umu :))

esmu āgenskalnā, mājās, un nekādu sniegu neredzu. viss štokos.
tagad jādodas uz mūkusalas ielu, tad es, lūk, domāju:
braukt vai nebraukt. iet vai stāvēt. iekļūšu vēl kādā uragānā, zinies.

ps: bet varbūt aizlidot pār māāājām

tikko tiek prognozēts, ka mūsu sabiedrības šūniņas šāmēneša ienākumi būs apmēram par 40% mazāki nekā ierasts, tā banka man šodien piedāvā overdraftu un nosauc par varenu zelli. logika ļubvi - mums ta ar mīļoto rītdien kāzu jubileja!
un vēl - šodien es braukšu pēc žurnāliem! ™

Nupat pa logu redzēju, kā pagalmā pilnīgi melns kaķis trenkā pilnīgi baltu kaķeni, acīmredzot jau romantiskos nolūkos. Atliek tikai vien mājās sagaidīt čigānu orķestri, kas aiz pārlieku lielās līksmes saplēsīs divus bajānus(c).
Bet vispār ir jocīgi - mūsu pagalmā šajā pavasarī neviens kaķis neatskaņo mīlas serenādes un drausmīgi nemauro. Tā vietā mauro tikai viena kaķa saimniece: "Romeo! Romeo!". A Romeo, ciniskais lops, tā klusiņām nodrāžas un tad kaut kur aiziet pa savām darīšanām.
Vienīgais kaķis, kas izdod romantiskās zīdaiņa ārijas, atrodas blakuspagalmā, tāds ar siksniņu ap kaklu (mājas kaķis). Viņš ir drausmīgi vientuļš un man viņa ir drausmīgi žēl, jo citu kaķu tajā pagalmā vispār nav, bet uz mūsējo nākt viņš baidās.

es, lūk, bieži domāju, kādēļ es visvairāk gribētu mest šo visu pie malas un doties dzīvot uz Tokiju. Tā nopietni - pārdot šeit dzīvokli un īrēt tur kaut kādu kārtējo putnubūri.
kādēļ tieši Tokija?
es beidzot esmu izsecinājis, ka tas ir tādēļ:
ka ne jau tāpēc, lai pamestu pilsētu, kuru es šausmīgi mīlu
vai valsti, kura man arī ļoti patīk
bet pamest šo savā būtībā ārkārtīgi garlaicīgo un tupo kontinentu.

man ir divi gulēšanas režīmi: 15 minūtes un 8 stundas. viss parējais ir, ēē, kaut kā pretdabisks, bet, ja briesmīgi vajag, tad varu.
tikai pēc 4 stundīga miega es piecelšos nikns kā pūķis ar pretenzijām pret netaisnīgo pasauli kopumā un pamošanās iemeslu atsevišķi.

lūk, runājot par nāvi.
es jau esmu teicis, ka no nāves kā tādas es nebaidos. toties no veidiem, kā tas var notikt, es baidos gan. piemēram, man ir neizskaidrojama fobija pret čūskām. daudz vairāk man ir bail no tā, ka man varētu iekost nevis satracināts tīģeris, bet kobra. lūk, man tas liekas šausmīgi - tev nāvējoši iekož, un vēl paliek laiks, lai to aptvertu. man patiešām dzīvi gribas beigt kaut kur nositoties ar automašīnu, taču kaut kā ir sanācis, ka man riebjas sēdēt pie stūres.

svētdienu es pārsvarā pavadīšu miega stāvoklī.
ar vienu aci vēl paralēli vērošu teļļuku.
un uz "lost" pa ltv7 pacelšos spārnos.

cīņā ar miegu vienmēr iestājas tāds moments, kad tas (miegs) pāriet, bet tad organisms tev saka "nu, skaties pats, vecais". uz ko es arī ceru. mēģināšu klausīties mūziku.

acis krīt ciet
bet kaut kā jānoturas līdz 12-30, kad solījās atnākt meistars, lai pareizi man sakonfigurētu tīklu; es pats tur kaut ko esmu sapisis ar tām divām tīkla kartēm
krīt ciet
skatījos "Kapoti", bet tad saule sāka atspīdēt monitora ekrānā, un atkal sāku migt ciet, noskatījos pusi no filmas, tāda nedaudz biedējoša
kafiju es nevaru, man nav labi pēdējā laikā ar sirdi
atvēru logu, aizgāju vēl mazliet pastaigāt pa āru
acis krīt ciet, krīt ciet, krīt
te es rakstu vienkārši lai neaizmigtu

man pie datorgalda vajag nevis vienkārši krēslu uz ritentiņiem, bet tādu, kāds ir tālsatiksmes autobusos, kur var palikt aiz galvas piepūšamo spilventiņu un tā mazliet pasapņot.
sekojot aņuka padomiem, protams, ieslēdzam istabā gaismu un uzliekam uz galvas duršlaku - astronomija.
sekojot neveselajam saprātam, pirms minētā procesa tiek uzvilkta arī gāzmaska.
jei bogu, tādā stāvoklī es arī spētu rakstīt dzeju.