bet vispār jau es kādos 95% gadījumu ārprātīgi neciešu vecus cilvēkus, pat nevis cilvēkus pašus, bet jebkuru seniluma izpausmi, kaut kādu notrulināto cīņu ar domām par nāvi un beigās triumfālo samierināšanos - bļeģ, ar nāvi vispār vajag samierināties jau bērnībā. bērniem šis jautājums ir dziļi pie kājas, kādēļ lai tas mainītos vēlāk.

es neciešu visus šos sešdesmit gadus sirmos jociņus, kad ir pieklājīgi jāmāj ar galvu, jo mums taču ir mācīts, ka vecāki cilvēki ir jāciena - kāda huja pēc man viņi ir jāciena, ko es esmu viņiem parādā. jebkura vecuma, reliģijas vai politisko uzskatu pārstāvis var būt gan kruts čuvaks, gan pimpis.

taču es mīlu jaunību, tikai un vienīgi jaunību.

un ja es kādreiz zaudēšu savu ugāru un sajutīšos kaut uz sekundi palaidis savas smadzenes un jūtas pašplūsmes cirkulācijā - tajā sociālajā areālā, kur būs mani krietni jau padzīvojušie vienaudži, tad es trīs nedēļu laikā nodzeršos, kamēr pakritīšu zem trolejbusa. bet vismaz sevi es pagaidām ne reizi neesmu nodevis. zajebisj tas viss ir. vot.