"Iedomājies - te tu esi un te uzreiz neesi. Vakariņas paliek pusgatavas un tā tālāk. Nē, pilnīgi bail iedomāties. Nedrīkst nevienu paņemt tā vienā mirklī, tam tomēr ir jāgatvojas. Iedomājies - tā bez brīdinājuma atstāt bērnus, vecākus. Bez atvadīšanās visas savas dārgākās vietas un lietas. Tas ir drausmīgi nežēlīgi. Visnežēlīgākais, visnecilvēcīgākais veids kā nomirt. Un šo mītu par pēkšņas nāves salīdzinošo priekšrocību nāvei pēc ilgas un grūtas slimības vai no liela vecuma ir radījusi patērētāju sabiedŗiba, kura nāvi negrib atzīt principiāli, cenšas to ignorēt, bet sāpes uzskata par sodību, par kaut ko tādu, ar ko iespējams cīnīties, no kā iespējams izvairīties, no kā nepieciešams izvairīties. Kamēr patiesībā taču tieši vecumā, sāpēs, slimībā cilvēks nobriest garīgi, gatavošanās nāvei nav tikai miršana, tas ir tāds posms dzīvē, kad pēc lielās skriešanas un dzīšanās pēc iluzoriem labumiem un baudām cilvēks var (ir spiests) apstāties un sākt domāt. Nobriest kā personība un kaut ko saprast. Varbūt."
(c)skuka
Es aizvien nespēju saprast, kāpēc cilvēkiem sāk ar laiku likties tik svarīgas lietas, kuras tie nevar nekādi ietekmēt, kas vienkārši notiks. Cilvēks septiņdesmitseptiņus gadus taču domā par to, kā viņam izdzīvot, ne jau piedzimt vai nomirt. Nu, pasakiet man, kāpēc tas ir tik svarīgi KĀ nomirt? Tā ir seno romiešu atgriešanās mājās ar vai bez vairoga? Vai arī tā ir tāda kā problēma nevis vienkāršs, parasts laika ritējums, kurā tu esi un tad neesi, un nav iespējams tur kaut ko izdarīt savādāk, dzert jaunības eliksīru vai ko tur? Vienkārši jārēķinās, ka kādā sekundē tev piezvanīs pa telefonu un izsauks planētas Zeme specuzdevumā. Un, ticiet man, ja arī tā notiktu, tad taču jautājumu "ātri pamestu pusgatavās vakariņas un ne par ko nedomājot skrietu lejā - vai ilgi un domīgi iepakotos, apdomātu katru lietu, kuru vajadzētu ņemt līdzi" cilvēks sev neuzdotu.