astoņi no rīta, mēs ar kosmo esam salakušies šampanieti un noskatījušies džārmuša filmu par taksistiem. braucu mājās. saprotu, ka ja nekavējoties neizdzeršu kafiju, aizmigšu trolejbusā. viss ciet, vaļā tikai "admirāļu klubs". eju iekšā.
- es varētu palūgt vienu kafiju?
- kādu jums, melnu, baltu?
- baltu
meitene uztaisa kafiju, sākas šoviņš.
- cik man jāmaksā?
- ziniet, mēs kafiju nepārdodam.
- tas ir kā?
- jums ir jāspēlē automātus, tad mēs jums iedosim kafiju par velti.
- a mēs varam sarunāt tā - es iemetu 20 santīmus un parauju kloķi, bet jūs man - kafiju. man tipa stresa situācija.
- nē, jums ir nopietni jāspēlē.
- redzat, ja jūs pārdotu šokolādi, es jums to nopirktu un uzdāvinātu, bet jūs man - kafiju. bet diemžēl jūs nepārdodat šokolādi...
/meitene spēcīgi aizdomājas/
- nē, nu es jums varu arī kafiju tāpat iedot.
- būtu forši
- bet jūs apsēžaties pie spēļu automāta, ja?!
- bez problēmām