Ar uzvaru visus! Labsajūta mani nepamet un nepamet.

Prologs.

Sapnis pats par sevi interesants jau ir, pirmkārt, ar to, ka nemaz neliekas tik sirreāls kā dažreiz citreiz. Nu, un jēgas tam, protams, nav nekādas, tāpat kā visiem – vienīgais tie dažreiz izraisa kādas reminescences. Šis ilgst no pirmdienas līdz ceturtdienai kādā februāra nedēļā. Sāku.
 
Pirmdiena.
Man piezvana SC lietotājs Aptieka un saka: „Klau, man tev ir kāda svarīga ziņa.”
„Oho! Kāda?” – sajūtos ieintriģēts.
„Es tev pazvanīšu trešdien”.
„Labi”.
 
Otrdiena.
Kurā notikās klaiņošana ciemos pie visādiem nepazīstamiem cilvēkiem – manā sapņu biogrāfijā tas ir plaši pārstāvēts topiks. Diemžēl es no otrdienas vairs neko nevaru atsaukt atmiņā. Atceros, ka ar kaut ko tusēju pie „Daugavas” stadiona, bet lai nu paliek.
 
Trešdiena. Agrs rīts.
Tiešām, zvana Aptieka un saka: „Redzi, man te ir tāda problēma uzradusies. Mani paziņas rīko krēslu izstādi, un mēs izdomājām, ka nebūtu slikti, ja pāris krēslus varētu prezentēt nevis izstādes telpās, bet gan plašākai publikai. Ir divi ārkārtīgi interesanti japāņu klubkrēsli”.
„Oho!”, esmu pavisam ieintriģēts, „Stāsti, stāsti!”
Aptieka turpina: „Vai tu varētu uzņemties tos prezentēt plašākai publikai kādas pāris dienas? Šai akcijai būtu interesanta rezonanse! Detaļas es tev tūlīt izstāstīšu” – un tad viņš izstāsta arī detaļas.
Es, protams, bez domāšanas piekrītu. Pēc desmit minūtēm man tiek dzīvoklī ienesti tiešām divi ultramoderni klubkrēsli, kuri cieņu izraisa uzreiz. Ņemu vienu rokā, otru padusē (tie krēsli it kā sarāvās, tāpēc to varēja izdarīt) un dodos uz trolejbusu.
 
Trešdiena. Diena.
Esmu pie „Rīgas Modēm” un skatos, kur tagad tos krēslus, lai liek. Galvā ieslēdzas Aptiekas telepātiskā īsziņa: „Meklē Outdoor Media reklāmas stendu!”. Jā, redz kur arī ir tas reklāmas stends! Virsū kaut kādi tarifi un grafiki. Nolieku abus krēslus zemē, cenšos tos salikt tādā nesimetriskā izkārtojumā, tad nostājos tiem blakus. Prezentāciju varētu uzskatīt par atklātu.
 
Tā nu es stāvu tiem blakus un vēroju cilvēku reakciju uz notiekošo. Nekāda īpaša minētā rezonanse nav novērojama, pie tam apnīk tā stāvēt. Pirmkārt, es jūtos kā sargkareivis pie Brīvības pieminekļa. Otrkārt, sajūta aiziet kaut kur 70-jos: cilvēki noteikti domā, ka, re, kur tas maita biznesmenis ir nopircis „Rīgas Modēs” uz kredīta divus klubkrēslus un tagad uzreiz par full cenu turpat uz ielas mēģina pārdot. T’fu!
 
 Tādēļ nolemju vienā n krēsliem apsēsties. Sirdsapziņa arī kļūst tīrāka pēc: „Pirmkārt, ja abi krēsli ir vienādi, tad cilvēkiem pietiks ar vienu arī. Otrkārt, Aptieka neteica, ka prezentācijā ir jābūt redzamiem abiem krēsliem”. Apsēžos, man ir ērti un silti, vēroju reakciju. Tagad jau kļūst interesantāk – viņi iet garām un uzsmaida vai arī rāda viens otram uz to tukšo krēslu, bet dizainu apbrīno. Jūtos ļoti komfortabli, un vispār attieksme ir varen sirsnīga. Žēl, ka neviens neko neprasa par krēsliem tuvāk...tfu, labi, ka neviens neko neprasa par krēsliem tuvāk, jo es par viņiem zinu tikai to, ka tie ir „japāņu”! Brīnišķīga diena, brīnišķīga.
 
Ceturtdiena.
Atkal sēžu pie Rīgas modēm japāņu klubkrēslā un viss notiek tāpat kā vakar. „Kur ir solītā rezonanse?”, brīnos. O, tā atnāk arī! Pie manis (vai krēsliem) sāk ierasties mākslas darbinieku aprindās redzētas personas (precīzāk, tās, kuras ir redzamas „Sestdienas” pēdējā lapā un kurām es neatceros ne vārdus, ne uzvārdus – priekš kam?). Kas ir savdabīgi ierodas darbinieki pa diviem, visi vecumā no 35 līdz 48 gadiem. Pārsvarā tās ir divas dāmas, taču reizēm mēdz gadīties arī kāda dāma ar kungu. Galvenais, ka visi viņi ir priecīgi un smaida, un izskatās tādi aizrautīgi, un man tas trakoti patīk.
 
Konversācija notiek sekojoši (visiem pāriem identiski): viens no viņiem sāk sarunu ar: „Klausies, mēs vakar bijām ballītē pie Jāņa Lejiņa! Vēl tur bija tāds un tāds un tas un vēl šitais un mēs ēdām vīnogas un spēlējām loto!” Vai arī „Vecīt, mēs vakar braucām ar katamarānu pa Basteja kanālu (februārī!) un pa ceļam satikām šito ar to un to ar šito arī”.  Tikmēr otrs, teiksim, kāds dzirdēts tēlnieks, kas nepaliek atmiņā, stāv blakus un māj ar galvu. Un tā arī būtu bijusi brīnišķīga diena, ja vien...
 
...nesāktu snigt. Visu šo laiku, kā jau februārī, visapkārt bija kupenas un sētnieču saslaucītas kaudzītes ar sniegu. Tagad sāka apsnigt arī manis prezentētie krēsli un arī es pats uzvilku kapuci pār galvu un sāku domāt, kā gan es izskatos. Viss palika pa vecam – cilvēki uzsmaidīja, kaut kur redzētie mākslas darbinieki nāca runāties, bet sniegs tik sniga un sniga pār brīnišķajiem japāņu interjera (nu jau eksterjera) šedevriem. Līdz beidzot es sapratu, ka krēsli vairs ne ar ko neatšķiras no kupenām. Patiesībā es arī sēdēju vienā no kupenām un blakus bija otra līdzīga kupena, vienkārši nedaudz asimetriski sasnigusi. Bet vienalga tas viss – es taču zināju, ka zem manis ir klubkrēsls no Uzlecošās Saules zemes! Un galu galā, kāpēc lai šī arī nebūtu brīnišķīga diena.