Rādžiņā bija pacēlies interesants jautājums par valodu mācīšanās un vispār atmiņas trenēšanas audiovizuālo dualitāti. Uzreiz varu pateikt, ka es neesmu vizuālists. Es esmu supervizuālists, un to ko man mēģina iemācīt ar vokālu, es vispār ņihua nesaprotu un neatceros. Es varu neatcerēties, ko pirms piecām minūtēm man veikalā teica pārdevējs. Toties Tatjanas vēstuli Oņeginam bezmaz pilnā apjomā atceros vienmēr.

Ja es koncertos kādreiz aizmirsu dziesmai vārdus, es pat nemēģināju viņus atcerēties. Es centos atcerēties lapiņu, uz kuras biju tos uzrakstījis, un voila! Mans vēstures pasniedzējs universitātē - Valdis Klišāns ir krutākais un visaizraujošakais pasniedzējs, kāds vien var būt - laikam par Tīreļpurva kaujām reiz lekcijā noblieza tādu Dankērku, ka atrauties nebija iespējams, kurss pat nemēģina pierakstīt, absolūts dramaturģijas meistars. Un es eksāmenā izvelku biļeti par Tīreļpurvu, domāju, nu tūlīt, mana tēma! Un pēkšņi saprotu, ka nevaru pateikt ne vārda. Klišāns tāds pārmetoši iebilst, nu kā tad tā, biju domājis, ka džekiem tas viegli... Atcerējos kaut kad pavirši lasīto jaunlaiku vēstures grāmatu, un tad ar dievu uz pusēm...

Visvājprātīgākais moments - pirmais mēģinājums paklausīties audiogrāmatu. Pat nezinu, kāda vilka pēc (Faulza klasisko "Franču leitnanta draudzeni", vienīgo viņa grāmatu, kuru tā arī tāpēc neesmu izlasījis līdz galam :), taču galvā bija iesēdusies doma, ka tūlīt teicējs man uzburs šo piekrastes pilsētu, jūru ar molu, kas slēpj sevī šīs savādās sievietes noslēpumu...skuju, teicējs man uzbūra galvā degošas ķites un acetona putru! Ja agrāk kaut kas bija viegli nojaušams, tagad tas kļuva betonēti necaurejams. Atrisinājums radās tikai laifhakā - ja atver acis, paskatās pa logu uz tālo mežmalu, un mēģina iedomāties varoņus šādos apstākļos, pat audiogrāmata strādā. Uz laiku.