vienā rokā urbis, otrā - sabvūfers
o, pie manis atkal augšā urbj
bet kaut kā skumji to dara
agrāk psihā kaimiņa instruments skanēja skaļi, ilgi un pārliecinoši
tagad kaut kas laikam ir nodilis vai mehānisms ir nolietojies
izklausās, ka urbj jau viņš ar pēdējiem spēkiem, pēdējo palikušo enerģiju, pakritis ceļos pie sienas un parplēsis sev kreklu uz krūtīm, viņš ar pēdējiem spēkiem dzen uzgali sienā, viņam gribas mašīnapstrādes vītņurbi vai frēzi, taču tas nekad nenotiks, jo nolādētā skaņa sasodīti mirst pat lāgā nesākusies kā retardētas govs māviens