Šorīt mēģināju atcerēties, kas toreiz mums atdeva pīķa dāmu.
Redziet, jaunībā mēs Rīgas Sporta Pilī apmeklējām ne tikai "Dinamo" spēles, kas pašas par sevi bija lieliski un neaizmirstami hepeningi un bezmaz rokstārkoncerti, bet arī mūsu fārmu vai jaunatni - komandu RASMS. Abreviatūras atšifrējumu ļoti maz cilvēku zināja jau tad.

Tieši tur mūsu nenobriedusī psihe pirmoreiz darbībā redzēja mūsu hoķa nākamās lokomotīves - snaiperi Tambijevu, bortu vilcēju Panteļejevu, Slavu Fanduli, Serdžio Žoltoku un pārējos. Vienu sezonu laikam spēlēja arī Arča, a par Ozo pat neatceros, viņš ļoti agri iekļuva pamatkomandā.

Biļetes cena atšķirībā no "Dinamo" neokapitālistiskās elles - desmit kapeikas, sēdi, kur gribi. Nāca, starp citu, uz RASMU RSP nominālajā piectūkstošniekā diezgan neslikti, 300-500 interesenti, atmosfēra, protams, nebija ne tuvu tik elektrizēta kā lielās komandas mačos, tāpēc mēs jau tīneidžera gados mēdzām apvienot divas būtiskas paba izklaides - ar vienu aci spēlēt kārtis, ar otru skatīties hokeju. Tas viss trešajā rindā uzreiz virs spēlētāju mugurām. Nē, teātrī mēs tā neuzvedāmies par spīti kārdinājumam.

Kad pīķene arī nolidoja lejā uz jauno meistaru sola un pazuda kaut kur pie slidām.
Nācās gaidīt pauzi, kurā otrais treneris netaurē par tēmu, kurai maiņai jāiet laukumā. Sajūta neērta.
- Ziniet, mums te tāda situācija...(kautrīga balss labāk būtu vēstījusi tiešām no poda)
Un kāds lejā novilka cimdus un reāli arī sameklēja mūsu pīķeni. Ar aizlauztu stūri un ledus gabaliņiem. Taču, nolādēts, kurš tas bija? Moš, Sējējs vai Čudinovs? No satraukuma pat nepamanījām.