tātad laiks stāstiem par vēsturisku īkpiriensu elektriskajās spēlēs. teiksim, viens no spilgtākajiem, varbūt jau esmu šajā blogā to kādreiz pieminējis, ir tas, kā es pirmoreiz spēlēju jagged alliance 2.

pēc scenārija, izdomātas dienvidamerikas valsts okupējošo spēku padzīts prezidents enriko čivaldori lūdz mums palīdzību ar ideju piecu cilvēku sastāvā zamočīt tur guerillu armiju. mums ir jānolaižas ar helikopteru valsts nomalē, jāveido kontakts ar vietējo partizānu sakarnieku, pēc tam jākooperējas ar pašiem partizāniem, šajā sakarā, lūk, jums speciāla kapteiņa enriko vēstule, tas viss ir aprakstīts brīfingā...a kurš jaunības maksimālismā lasa brīfingus??! iedodiet mums ieročus, parādiet kur pretinieks, tālāk mēs jau paši...kāda tur jūsu epistolārā mīlas lirika

līdz ar ko, atrodot otrās kartes gruvešos kaut kādu dāmu, kas arī, pačukstēšu jums noslēpumu, ir sakarnieks, pēc spēles scenāristu domām viņas frāzei: "ziniet, es jums ne īpaši uzticos, vajadzētu kādus pieradījumus", mums vajadzētu viņai atdot vēstuli, pēc kā viņa mūs aizvestu pie partizāniem.
tā vietā uz lēdijas šaubām mēs laikam atbildējām "ziniet, kaut kā poher", un aizgājām tālāk. nav saprotams, kāpēc mums neuzticas, mēs taču pirms piecām minūtēm šāvām pa okupantiem, mums ir ievainots cilvēks, a partizānus mēs atradīsim, kur tad viņi pazudīs

partizānus mēs tiešām atradām. nākamajā sektorā. un viņi, hm, nesaņēmuši apstiprinājumu mūsu savstarpējai asociācijai, nekavējoties sāka heračīt pa mums no automātiskiem un pusautomātiskiem ieročiem. mēs sākām heračīt pretī. desmit minūšu laikā absolūti salauzis spēles sižetu, apšaujot savus sabiedrotos, es devos tālāk. uz jautājumu "vai tev nelikās kaut kas dīvains tajā visā?", varu atbildēt, ka nedaudz likās gan, taču (laikam pēc drasenas lidlauka ieņemšanas) atnāk enriko čivaldori autovēstule ar aptuvenu saturu: "malači, džeki. jūs visu darāt pareizi. tā turpināt!"

nu, padomāju, te laikam ir tāda darbam nedaudz nedraudzīga kopējā atmosfēra, bet toties enriko ļauj šaut pa visu, kas kustas un mums nepatīk. vēl pēc vairākām stundām noskaidrojās, ka elektriskajā spēlē jagged alliance mums draugu nav. vispār. izņemot prostitūtas kambrijā, lai nu kāds, bet arī atbalsts. mafijai mēs naudu nospērām bez sirsapziņas pārmetumiem, ja nu paļīt pa visiem, tad pa visiem. bija čuvaki ar unikāliem vārdiem, ar viņiem, šķiet, vajadzēja par kaut ko parunāt, taču viņi ar mums sarunāties negribēja. mācītājs vispār sapsihojās, laikam par to, ka mēs ar dinamītu nonesām baznīcai vienu sienu. kamēr nākamajā gājienā ar dinamītu nenonesa viņu pašu.

nu, lūk, tādā garā. šādi JA2 var ilgi spēlēt, ticiet man.