šon atcerējos vienu stāstu no jaunības par sportu, un ar zināmu morāli
vārdsakot, kad mums bija gadi 16, mēs mēdzām figačīt basketu uz kaimiņu skolas asfalta klasiskajā strītbola režīmā. vienreiz ieradās uzspēlēt aptuveni tikpat jauni pretinieki, kas kaut kur Trenējās - a mūsu trio bija es, NL, un māris, kas arī nodarbojās ar basketu, strādājot par saspēles vadītāju ar aiversonu televizorā, tātad līdz bezgalībai egoistisks tips (vajadzētu uzrakstīt kādu dziesmas tekstu par basketbola saspēles vadītājiem 90-jos un nulltajos )). nu, mēs diezgan objektīvi sapratām, ka laikam ir žopa, uzbrukums vēl tā, bet aizsardzība, kā saka, demonstrē klašu un šķiru diferences.
taču mēs padomājām, nu būs vismaz interesanti paspēlēt, tur pacīnīties. kamēr netika atklāts fakts, ka NL, kas arī jaunībā bija samērā zirgs zem diviem metriem, ir nedaudz garāks par spēlētāju, kas viņu tur zem groza. tālākā ideja pēkšņi izslēdza jebkādu aiversonismu un trīspunktniekus. bumbu tupa iedeva man, a es to tikpat tupa pārmetu pāri viņa spēlētājam (lūk, šādas piespēles uz tukšiem vārtiem es basketā varu atdot vienmēr, tāpat, ar driblu, cīņā, man poher), un NL gādīgi investēja bumbu grozā. kaut ko vēl primitīvāku šajā sporta veidā izdomāt nav iespējams, tādēļ oponenti, šķiet, gaidīja, kad mēs sāksim spēlēt Interesantāk.
mēs, savukārt, domājām, a ko viņi taisās pret to darīt, nu tur dabltīmot, stumt cilvēku ārā, kaut ko tādu. bet viņi nedarīja neko. pēc kaut kāda piecpadsmitā šādā veidā gūtā groza mēs jau bijām kombināciju, kas sastāv no vienas plaukstas plaukšķa, tobiš, vienas piespēles un viena metiena, noveduši līdz ideālam, viņi, šķiet, gaidīja, kad mums apniks. garlaicīgi taču ir visu laiku izspēlēt tikai vienu un to pašu kombināciju, vai ne? nea, visu laiku izspēlēt vienu un to pašu kombināciju ir nereāli aizraujoši.