nedaudz par mēneša beigās gaidāmajiem oskariem. pēdējais oskars noslēdzās ar humoristisku jautājumu, kāpēc nolādētos latīņamerikāņus kāds laiž pāri robežai, pēc astoņiem mēnešiem tika ievēlēts liels bērns ar šķidru čolku. iespējams, ka holivuda, kas diezgan labi sajūt šādus pirmās formulas pagriezienus, šogad tādēļ arī tik intensīvi uzspiedās uz stāstiem par afroamerikāņu problēmām ziemeļamerikas kontinentā. aktivitātes kalngals ir oktāvijas spenseres nominācija kā otrā plāna aktrisei, es īsti nesapratu par ko, viņu tur filmā vai nu piekārto matus vai mazgā rokas. bet nu okei.
tādēļ nestāstīsim šeit neko daudz par kinofilmām hidden figures vai moonlight. daudz labprātāk pastāstīšu par manu personisko oskaru favorītu, denzela vašingtona uzņemto un paša notēloto "fences". tomēr taisnība ir tādam uzskatam, ka par afroamerikāņu problēmām ziemeļamerikas kontinentā vislabāk spēj izstāstīt nevis samērā apšaubāmi baltādaini režisori, kuriem nākas ticēt uz godavārda, bet gan afroamerikāņi paši. denzelam šī luga ir jau diezgan labi nopulēta biljarda bumba brodvejā, taču te pat ir svarīgāk, nevis ko stāstīt, bet kā stāstīt. pirmās piecas minūtes - tas ir tīrs kendriks lamārs. pēc tam kino, pateicoties acīmredzot teātra skatuvei, sāk balansēt kaut kur starp blaumani un selindžeru (kāds vispār pamana, ka šīs divas stundas aizrit varoņiem diskutējot dzīvokļa pagalmā?), taču tajā ir šī brīnišķīgā intonācija, kas ne īpaši spiež uz tām pogām, uz kurām parasti režisori padodas un mēdz spiest.
noskatieties, iesaku.