Atkarīgs no gēniem. Es visu bērnību nodzīvoju ar hroniskiem bronhītiem, aizliktu degunu. Slimoju reizi divos mēnešos, tāpēc bērndārzā gandrīz vai nepabiju (3mēn max laikam).
Izgrieza adenoīdus, mandeles. Vienreiz piesaldēja, trīsreiz piededzināja un pat Vecvagara adatas un šurumburumus izmēģināja vecāki. Hui.
Ar vēlīniem pacmit palika vieglāk, bet kaut kad nesen, 5 gadu laikā divreiz ar plaušu karsoni slimnīcā nācās gulties. Pa starpām un arī šobrīd viegli saķeru visādu herņu un atiet ļoti lēni, dažreiz atkal iegrimstot saasinājumā. Tāpēc paracetamols vienmēr līdzi un ģimenes ārste antibiotikas jau izraksta bez īpašas taujāšanas.

Ja man būtu tāda imūnsistēma kā tev un principā vairumam citu, tad arī par to neuztrauktos. Šobrīd ir tā, ka bijuši darbi, kur ilgā slimošana man faktiski viņus atņēma vai izraisīja nepatiku no priekšniecības, kas ir gandrīz viens un tas pats.