tenisā fizuha ir - 1) cik spēcīgi var sist, 2) cik ilgi var noskraidīt, pārsvarā tie gan ir diezgan pretēji rādītāji (manā pasaulē viskrutākie ir tie, kuri ir nothing special abos, bet ūberkruta spēlē un tāpēc no kungiem agassi man ir numero uno).

un grāfa tieši izcēlās, ka ienāca ar cita līmeņa spēku un navratīlovu ar everti noslaucīja no skatuves. vimbldonā, kur vēl jāmāk arī spēlēt, navratīlova vēl paspirinājās, bet uz citiem segumiem grāfa viņas noslaucīja. pēc tam nāca seleša, kas bija terminatora otrais, uzlabotais modelis. pēc tam no klasiskiem silovikiem bija kapriati ar devenporti, bet kapriati pārāk agri sāka un viss kas garšoja, savukārt devenporte bija pārāk liela un pietrūka kustīguma, toties tas kā viņa minimāli pārvietojoties spēja nosegt laukumu un ietriekt pretinieces sienā bija patiešām iespaidīgi.

grāfas tenisu bija forši skatīties, jo tā nebija sančesas grūd-mūs-velc-jūs virves stiepšana, bet nevajag iztaisīt grāfu par smalkāku kā viņa bija, jo lai arī megakruta, bet spēciniece.