par cik heitoji uz konservatīvajiem - vismaz angļu klasiskajā versijā konservatīvisms ir a p l i e c i n o š a, nevis noliedzoša ("jaunu pasauli sev celsim!") filozofija. konservatīve jau dzīvo mājīgā pasaulē, kur ik pa laikam šis tas jāpielabo, jānomaina jumts, jāiestāda kāda saknīte, jāieliek logs, jāparavē nezāles utt. bet tas arī viss, pasaule ir mājīga. bet jums, redz, briļļainos apceļ, tātad jāpieņem kāds jauns likums un štrafbats. tad nu mājas mīlošie konservatīvie, noraugoties šajās varas spēlēs un valodas policejiskuma mēģinājumos, uzdod jautājumu - quo vadis, kas ir tā pasaule, kur šie mūžīgi aizvainotie un viņu cēlie kareivji, projektu cīnītāji, jutīsies labi.
paskaties uz Imantu, Purvciemu, Pļavniekiem, lūk, jums, jaunās pasaules mēģinājums, stropu kolonijas kā milzīgi betona kapakmeņi. tas savukārt ir nihilisms, kam viss jāpakārto kā instruments kaut kāda projekta (vēl neviena neredzēta, fantastiska) sasniegšanai. izvēle starp nihilismu un afirmāciju ir skaidra.