Mana mammiņa nomira pagājušā gada martā, mierīgi nomira, es biju klāt, un pēc pavisam neilga laika nomira dzejniece Astrīde Ivaska. Un kaut kur bija nopublicēts viņas dzejolis, kurš man sniedza kaut kādu mierinājumu tajās ārkārtīgi bēdīgajās dienās:

Jo mirt
būs tāpat kā mīlēt --
sajust straumi plūstam sev pretī,
sajust straumi stiprāku par sevi,
sajust straumi un plūst tai pretī,
sajust straumi sevi nesam,
nebaidīties un nirt.

Tur viss pateikts. Ja tā varētu. Tā vajadzētu būt.