Ja jau kaut ko mēģināja bīdīt, tad jau labi. Doma bija tāda, ka daudzviet ieslēdza ahūno privatizācijas režīmu un neviens no jaunajiem īpašniekiem pat nezināja, kas vispār ir jādara.

90-tie gadi bija ļoti haotiski. Tas nav par to, kā būtu, ja būtu, jo kādi nu mēs bijās, bez pieredzes, bez zināšanām – bet pilni ideālisma un brīvības alku. Bet tas vairāk par atskatīšanos pagātnē, ka lietas ideālā gadījumā tomēr vajag darīt nedaudz apdomīgāk.

Man tās pārdomas radās pēc nesenā Kubas apmeklējuma jau otro reizi. Jo viņiem ir tieši šāda pēcpadomju sabrukuma situācija, forša atgriešanās pagātnē. Redzēs kā viņi šo pāreju nomenedžēs. Jo šobrīd lai cik viņi visu neefektīvi dara, ar totālu privatizāciju viņi arī nesteidzas. Pie tam es domāju, ka ir reāli pēc 20-30 gadiem ieraudzīt Kubu kā 52. ASV štatu. Lai cik tas nebūtu neticami, konkrēti kubiešiem ir tāda noskaņa, ka par spīti visai vēsturei, embargo, sociālisma idejām, viņi fano par ASV tieši tāpat kā mēs par Eiropu.