mēs atgriežamies pie tā, ka nekas nerada baltu papīra lapu vai melnu, aukstu kosmosu
viņi vienkārši ir, vai arī tavā versijā, to vienkārši nav, tie parādās tikai tad, kad tu uz papīra uzzīmē kaķīti, vai kad dievs debesīs uzzīmē zvaigznīti - tad ir gaisma un tumsa, vai kaķīša aste un pārējais baltais.

kas pirms kaķīša astes bija nedefinējams baltais, prātā nāk kaspara dimitera savulaik dziedātais "kā nosargāt gleznu, kuru aplaupa ota - balts audekls dzīvs, tā ir košākā rota", redzi, pat šis neviennozīmīgais cilvēks runā par tukšumu, kā par substanci

kad mājās istabā tev pēkšņi izdeg lampa, un tu ej no šīs istabas laukā, pirmais, ko tu dari - centies, lai tavas acis pierod pie tumsas, lai nav jāvirzās tikai uz tausti. vai mēs varam pateikt, ka mūsu acis šobrīd pielāgojas kaut kam neeksistējošam? tikai, ja tumsa ir halucinācija. bet tā laikam nav halucinācija