Oi.

Pirmkārt, ir divi vārdi un ir dubultvārdi. Dubultvārdus raksta ar defisi, savukārt pirmo vārdu un vidusvārdu ar defisi neraksta, bieži vien ikdienas papīros vidusvārdu vispār nelieto.


Otrkārt, tā ir sena Latvijas tradīcija, galīgi ne ar aristokrātiju saistīta, kas pačibēja padomju laikos - 50tajos-80tajos dzimušajiem ir viens vārds, agrāk dzimušajiem toties divi ir diezgan bieži (ugu, reizēm tik pasē ieraugi, jo ikdienā abus nelieto) vēlāk dzimušajiem atkal divi sāk parādīties, lai gan ne ļoti bieži. Otrais vārds bieži vien bija baznīcā kristāmais, vai vismaz kāds aizbildņa/svētā utml vārds - ikdienā tajā nesauca, bet dokumentos bija (lai gan mūsu rados ir nostāsti par cilvēkiem, kurus bērnībā kā reiz visi otrajā vārdā saukuši, vēlāk, kad izauga, tad atkal pirmajā).

Treškārt - tas dod vēl vienu formalitātes līmeni. Kad uzrunā visos trijos vārdos (vārds, vidusvārds, uzvārds), tad zini, ka lietas ir pavisam, pavisam nopietnas.

Ceturtkārt - jap, izvēles iespējas bērnam vēlāk.


Kur ir dubultvārdu (to, ko tiešām raksta ar defisi) ideja man nav ne mazākās nojausmas.