pēc čīles uzvaras (pirmās uzvaras kopā amerikā vēsturē!) skatos wayward pines

nu ko
jāpiemin divi momenti. pirmkārt, mūsdienu kulta rakstnieks bleiks kraučs (viņu bez manis moš honeybee ir lasījusi vai razbainiegs?) iet serčikā gandrīz viens pret vienu. otrkārt, šamalans taču jebkuru trilleri desmit minūtēs pārvērš par komēdiju, tas viņam izdodas pat stāvot aiz galvenā režisora muguras. neraugoties uz visu savu aligatora dabu, es uz dzīvespriecīgo indieti jau sen kā nespēju nopietni sadusmoties
taču, lūk, viņa, kino maģija
kā var izdarīt tā, KA TEKSTS IET VIENS PRET VIENU, BET IK PĒC DESMIT MINŪTĒM GRIBAS ZVIEGT?????
bezmaz pēc katras sērijas meties pārlasīt oriģinālo autoru - tā viss tiešām tur bija, jā, tā, bļaģ, bija!

es mazliet paskaidrošu tiem, kas nešarī jomā. kraučs - tas faktiski ir kaut kādā ziņā otrs hariss (specifiskāks, un, po mņe, aizraujošāks ar visu šo izcilo literāro nihilismu, bet tas tā). vai jūs var iedomāties "jēru klusēšanu" uzfilmētu pēc teksta, kuru var skatīties ar popkornu un gārdzieniem? nevarat? paskatieties wayward pines un jūs varēsiet visu pasaulē.

rezumējot, kino pēc dabas ir ne tik daudz kā ananāsu variācijas par tvinpīku, cik trīra "karaliste". un, iespējams, tā ir pat labāk.