O, tas drusku atgādina, es gan neatminu, iespējams jau esmu to kādreiz stāstījis.

Man bija draugs, kas piestrādāja Skolēnu pilī Barona ielā par pulciņa vadītāju; reizēm uzturējāmies tur pie viņa, jo tur bija datori, kas 90ajos vēl retums. Barona ielas Skolēnu pils ir cienīga ne ta Staļina, ne ta pirmskara mūra celtne ar krāšņām proporcijām: augsti griesti, platas kāpnes, lieli logi.

Un reiz viens no mums bija nopircis vasarnīcas jaungada pasākumam divas vīna pieclitrenes (arī tolaik salīdzinoši it kā populārs tilpums) un pa ceļam iestiepis Skolēnu pilī palielīties.

Nezinu kā, bet viņš tās bija iedabūjis prastā lielā polietilēna iepirkumu maisā -- tie acīmredzot tolaik bija stingrāki, gluži kā viss pārējais.

Bet fakts, ka ejot prom no mana drauga vadītā pulciņa telpas, kas bija augšējā -- trešajā -- stāvā, šis puisis, būdams vēl augošs īss organisms un stiepdams lielu maisu, piesita to pret pakāpienu.

Rezultējošā vīna Niagāra, ķas aizšļācās pāri pakāpieniem slaidā vilnī līdz pat pirmajam stāvam, padarīja apsardzes tantiņu par sālsstabu vismaz uz minūti. Mums, jāsaka gan, arī iestājās pauze.