lūk, tā arī ir visa līdzcilvēku pēcnāves filozofija

vai nu
"Потому что я привязан к вещному миру в его физическом проявлении. Я не хочу попасть в плазменное поле чистой энергии, слиться с божественным началом и вечно пребывать в розовых соплях протуберанцах вселенской любви. Я хочу сохранить свою в боях добытую личность, свое активное начало, деятельную природу, и хочу иметь предмет для приложения этого всего."
vai nu
"Смысл жизни в том, что наша жизнь нужна Богу. Бог не всемогущ над собой, и ему что-то нужно. От того, что мы живём есть польза Богу. Чтобы быть нужным Богу, достаточно просто жить."

no otras puses pasaule būtu daudz garlaicīgāka bez šādiem uzskatiem

man liekas, ja grib dzīvei kaut kādu šarmu, ir jāsāk apzināties, ka tu nezini to, kas notiks ne pēc minūtes, ne pēc piecām, ne pēc dienas, un ne pēc gada, tad tu sev visu atklāsi no jauna. hvz, kur mēs visi nomirsim un kur nokļūsim, vai tad tas tiešām ir tik svarīgi. vai tad tu gribi zināt jau šodien par cilvēkiem, kurus satiksi rīt, jau tagad par pārmaiņām, kas tevi personiskajā dzīvē sagaidīs pēc mēneša, jau tagad skatīties to ceļojumu fotogrāfijas, kuros tu aizbrauksi pēc gada