nesen te vienam kreisi emocionālam biedram iz ārvalstīm stāstīju par ukrainas situāciju
vispār jau ir jātiek kaut kā galā ar franču komunistu dīvānu ultrām, kas maršē pa ielām ar staļina un putina portreitiem, intensīvi lasot avīzi guardian; nav brīnums, ka no viņiem sprāgst jau nost pat msjē godārs
kas ir apbrīnojamākais, jaunākās antifa tendences mūsdienās sākušas iet kopā ar tupu antisemītismu, kas acīmredzot ir jaunās antimperiālisma doktrīnas pamatiem (līdzīgi kā tierm pašiem frančiem sūrais un nežēlīgais nacionālisms izpaužas tikpat tupā jautājumā, ko viņu fudbola izlasē dara tumšādainie atlēti)

skiadroju par dream of ussr uz tā paša millenārisma pamata (es par to jau rakstīju), uz kā balstās kristietība
lai labāk saprastu, kas ir padomju sociālisti un vispasaules pseidoantiimperiālisti

tātad, iedomāsimies kaut kādas bordo provinces nomalē mazu pilsētiņu, kurā daļa iedzīvotāju tic labākai dzīvei ar konkrētu triumfālu noslēgumu, un vienīgi ar to arī atšķiras no pārējā pleba. svētdienās aiziet uz baznīcu, ved mierīgu dzīvesveidu, pļauj mauriņus un aicina laikabiedrus nedrātēties uz ielām, bet padomāt arī vienam par otru dažreiz
tajā pašā laikā iedomāsimies uz visu galvu slimu redneku sektu kaut kur arizonas nomalē, kas ir okupējusi namu, sagrābusi ķīlniekus, no izdauzītajiem logiem ārā rēgojas automāti, bet pagrabā atrodas gāzes baloni, kurus, ja vajadzēs, atgriezīs noteiktajā laikā, lai jau visi kopā aizdotos uz labākiem medību laukiem
"toties stavridas konservs uz visiem viens!", sociālās līdztiesības vārdā ķīlniekus mierina sektantu vadonis

apkārt namam sapulcējušies nedaudz ahujevšie federālie aģenti, kas nesaprot, ko darīt
tikmēr bordo provincē iedzīvotājiem vienkārši lūzt sirds. "brālīši!", viņi pārdzīvo par sektantiem, "turieties!". viņi taču arī kakbe kristieši, nu ko tur, jāturas kopā. pēc pārdzīvojumiem un mācītāja runas bordo pārstāvji iet tālāk pļaut mauriņus, a aiznaglotajā namā svētki - atvests tualetes papīrs. viņi jau ir gatavi mirt par ideju, iznākums tāpat visiem būs viens, pie tam nekas īpaši cits neatliek

kad pēc 50 gadiem dēļ neuzmanīgas apiešanās ar tiem pašiem gāzes baloniem gaisā uzlido pagrabs, izspridzinot vienu no sienām, ķīlnieki beidzot izmūk ārā, lai ārpusē sāktu jaunu cilvēka cienīgu dzīvi. ne visiem tas, protams, izdodas, daži ar stokholmas sindromu māktie ir nedaudz apdulluši no zilajām debesīm un zaļajām pļavām, ar prieku atceroties, ka ar ierasto skoču un rokudzelžiem bija kaut kā stabilāka sajūta.
fedrālie aģenti izklīst pa mājām, viņu misija ir tā kā beigusies. tikmēr teroristi anāli aizbarikādējas vēl drošāk un domā, ko darīt tālāk. tai sektantu daļai, kas sāk arī apsvērt karjeras turpinājumu kādos citos apstākļos, tiek laipni paskaidrots, ka aģenti vēl dežūrējot ar raķetēm pie sētas durvīm, pie tam viņi viens otru drātējot pakaļā un droši vien arī viņus izdrātēs. ticība šai informācijai svārstās
bordo provincē tikmēr pārdzīvo jau līdz elegantam sirmumam matos par drausmīgo bezdievju morālo uzvaru    

kad vēl pēc desmit gadiem no pagraba drupām pēkšņi sāk rāpties ārā pēdējais no ķīlniekiem žovta-blakitnos pantalonos, nav brīnums, ka viņi bezmaz pirmie atskrien ar mēģinājumu iespārdīt viņu atpakaļ. jo ticība par visu svarīgāka.