Nopirkt var, bet maksāšanas kultūra jau labu laiku pārsvērta uz papīrīšiem, un lielākā daļa cilvēku nezina, ka zelts un sudrabs ir nauda. Par naudu pieņemts saukt parādzīmes, kas liecina ko visai šausmīgu par cilvēku stāvokli un attieksmi.

Par tām varas kārtīm stāsts var būt garāks vai īsāks, līdz ar ko - saprotamāks vai dīvaināks. Tā kā gari es tagad nebliezīšu, tad izklausīsies dīvaini.
Pēdējos simts gadus visa nozīmīgo politisko/ekonomisko spēku (banku) kustība ir uz pilnīgu kontroli pār tirgu un tā dalībniekiem ("komunismu"), un beidzot ir sasniegts punkts, kad visas lielās pasaules valūtas mauc uz hiperinflāciju. Tas ir kolosāls pagrieziena punkts - līdzšinējie papīra spēki tiks atjūgti no sistēmas, un tas bariņš, kurš pār šito teijāteri diriģē, pārliks spēles figūras uz citas spēles galda (tas pēdējā gadsimtā jau vairākkārt noticis, tikai mazākos mērogos). Arī man nav skaidrs, kā tieši izskatīsies tas, kas tiks formēts, jo idejas, kas ir viņu galvās, materializēsies tikai pēc šī valūtu brubuļa plīsuma (tuvākajos gados), un vismaz uz brīdi par vērtības uzskaites sistēmu nāksies izmantot zeltu un sudrabu, kurš tad tagad tiek rūpīgi stumdīts uz pareizajiem šķūnīšiem. Kā sabīdīs, tā dzīvosim. Svarīgāk drīzāk ir saprast, ka jāizmanto izdevība tajā krātiņu tīrīšanas paužukā atgūt pēc iespējas vairāk brīvības - ieskaitot ekonomisko/finansiālo (t.i., pēc iespējas mērīt vērtības stabilā sistēmā, nevis paļauties, ka "piens maksā 0.70€, kaut gan šobrīd, atbilstoši reālajai inflācijai, kura tirgu panāk tikai pēc laika, tā valūta jau ir vismaz pāris reizes nevērtīgāka, un ražošana tiek aplaupīta, atstājot valūtas lietotājus aizvien lielākā atkarībā no centrālajām bankām, kuras tos papīrīšus paraboliskā progresijā piedrukās līdz ar tirgus sabrukumu - un tā katru reizi, kad par valūtu tiek izmantoti papīrīši bez reāla seguma).