nu, a kāpēc es visu to traģiski supraspektīvās apskaidrības ārprātu drukāju?

man ir savas metodes, kā, manuprāt, veicināt informācijas kontroles pārnešanu no Lielajiem Čiekuriem uz darbaļaužu masām, tev - mazliet citas. bet pagaidām sūdi tādi, ka teliķi/fašistiski-korporatīvo-valstu-lipekli klausās dahuja vairāk (formatīvajos gados - pat reālā piespiedu kārtā), un tas, ko es vai tu te divatā ņemamies, nemaina faktu, ka 99% sabiedrības savilks ģīmi smaidā un plaukšķinās rociņas, kad visa šitā drāšana tiks nocietināta uz neparedzami daudzām paaudzēm un vnk nosaukta par, piemēram, Saulaino Brīnumzemi, plus vēl iedos kaut kādus skaistus formulējumus, pēc kuriem izklausīsies, ka visa tā tehnokrātiskā komunisma štellīte ir ahujenna kruta - vēl tikai 5 vai 5x5 gadiņi, un Būsim Klāt! Nu i nakuj. Un naudas aspekts tajā ir ļoti svarīgs. Pagaidām cilvēki nav piečoknījušies un naudas vietā labprāt operē ar verdzības zīmēm. Savukārt, ja cilvēku lietošanā/glabāšanā/etc. nonāktu nauda (zelts/sudrabs), bļe kā tās varas kārtis pārkārtotos. Protams - sekas/cēloņi - tas tāds cilpveida motoriņš, kuram jāpievada enerģija vienā vai otrā polaritātē. Pēdējos simts gadus gan ekonomika, gan domāšana mauc taisni uz perfekto verdzību. Un tad, protams, jāietekmē tā dzinēja darbība pretējā virzienā, uz brīvību, un tā nu arī es, teiksim, ar to savu vienu ņirdzīgo viedoklīti kaut ko tur peros, jo tas kaut ko ietekmē - nu, protams, līdz mani nenosauc par Dimiteru un neieliek non grata stikla būrī. Bet runāt, protams, vajag. Kaut kādu no prapagandas mašīnas neatkarīgu viedokli nepieciešams kultivēt, jo Lielais Stāsts ir tik aplams, ka cilvēki pat neapzinās, ka dzīvei/sabiedrībai/civilizācijai ir tiiiik daaaudz vairāk, ko dot, ja atsakās no tā status quo bezdomu komforta. Tāpēc arī kko tur par to Ukrainu un zeltu. Par Ukrainu tāpēc, ka tas kaut kas potenciālajam lasītājam daudzmaz tuvs un saprotams, a par zeltu tāpēc, ka tur gumija sit pa ceļu.

Kroč pīs'lav'anderstending, visi jau mēs labu gribam - galnais nebraukt cinismā jeb tīšos pārpratumos. Gan jau ka pat tajā, kas tev manos teikumiņos izklausās ērmīgi, kaut kādā leņķī tiešām saskatāms kaut kas vairāk, kaut kas svarīgāks.