Okei, mums te vārdi nesatikās (man šitik agri vēl lente lec).
Lielie Čiekuri ietekmē masu viedokli. Masas ar to viedokli dzīvo (funkcionē), bet nespēj to veidot. Savukārt, Čiekuri zina, kas ir vērtība un kā tā derivatīvā piramīda no sevis atkarājas. Cilvēkiem izdala čiekurus, a paši kopj kokus. Kad meži izcirsti, arī čiekuri var iet dirst, jo koku, kuru vērtību tie pārstāv, vairs nav - un tie čiekuri jau arī tādi īpatnēji - viņu auglība ir atkarīga no tā, vai kaut kādi meži ir gatavi viņus iepirkt sēšanai. Kad dolārmežu un eiromežu saimnieki būs visu nakuj izcirtuši, pārpumpējuši bezgalīgos čiekuros, tad ne viņiem pašiem, ne kādam citam tos sūda čiekurus nevajadzēs, un jaunu valūtu varēs uzstādīt tie, kuriem būs zeme. A zeme sen par čiekuriem iztirgota, tiem kokiem seguma nav. Sou, pokuj, ka tauta tic tiem čiekuriem, kad pienāk brīdis, kad mežkopji vnk tos čiekurus negrib, jo visa zeme pieder, teiksim, priežu pumpuru tirgoņiem.
Karoč murgaina rīta stupora analoģija, bet, nu, ta tie koki manā apziņas plūsmā laikam būtu bankas, čiekuri - papīrīši ar cipariņiem, zeme - tie dārgmetāli, kuri tā vienkārši nevar no nekā izaugt. Zelts rodas, sprāgstot zvaigznēm. Papīrs jeb tā avots aug mēmos hektāros. A jādzīvo ta uz zemes, nevis uz papīriem (lai cik strauji pilsoņu dzīve nekļūtu aizvien virtuālāka).