the raven: legacy of master thief
ir viena lita, ko es nesaprotu no fiziskās pasaules - kā strādā atslēga. kad es iebāžu stiepli atslēgas caurumā, lai uzlauztu durvis, es tīri tehniski un pēc loģikas saprotu, kā man viņa ir jāsaliec, taču man nav ne mazākās nojausmas, kādi procesi notiek visā tajā metāla gabalu žļerkstoņā. man par to sāp sirds un gribas dzīvoklim pāriet uz kādu centrālo māsterkārdu.



čo? nu jā, uz masterly izgāju, protams. ar visiem ačīvmentiem. pieredze, bļ!
kad tauta man beidzot (tā kā jau ir laiks vispār) uzstādīs pieminekli, tur būs rakstāmgalds ar pildspalvu un bloknotu "Horusa dēli: Amsets, rietumi, zarnas...Ņujorkas pilsētas simbols - ērglis?!...Albrehts Dīrers - Spānijā pazīstams tikai kā Alberto Duerero, viens no tipogrāfijas pamatlicējiem...vai arābu rakstībā arī cipari rakstās no labās uz kreiso pusi..."

smieklīgi 2014-jā gadā runāt par postmodernismu (pirms tam arī nebija īpaši drūmi to darīt), bet the raven - tas ir pilnīgs third hand parties festivāls
rakstniece, kas pēc idejas laikam spēlē kaut ko līdzīgu pašai agatai kristi (kaut arī es kategoriski iebilstu pret šādiem kameo, lai nu paliek) vairāk izskatās pēc ariadnes oliveras - agatas kristi pašironiskā alter ego viņas grāmatās
pirmā daļa - tas nav "austrumu ekspresis", tā ir ideja no "the last express", kas ir ideja no "austrumu ekspreša" (vijoļkoncerts uz kruīza kuģa un klavierkoncerts ar vokālu "pēdējā ekspresī" kā galvenie taimtrigeri - kā jums tas?!)
visumā teicams galvenais personāžs - antons jakobs zelners, ne pārāk attapīgs, toties diezgan metodisks padzīvojis šveiciešu konstebls (zinu, zinu) ar kardioloģiskām problēmām un nebērnišķīgām ambīcijām, kuru atšķirībā no beļģa ar olveidīgo galvu ir pagrūti iedomāties ar uz dakšiņas akurāti uzspraustu simetrisku zilā siera kubiciņu, bet viegli - oktoberfestā ar sardelēm

ir arī savi neapšaubāmi mīnusi - 90-o gadu topogrāfiskā idiotija, piemēram. vēl vāciešiem obligāti vajadzēja piesist krustā kārtējo eksfašistu, stāsts par partijas biedru, kas reiz ieķērās ebreju meitenē, kura apbērnojās no cita ebreja, un viņš viņus visus...džonatanam kovam šis stāsts ir izstāstīts kudiš briesmīgāk, te jau beigās nelaimīgo esesieti bezmaz pažēlot gribas no kristiāna krahta atriebīgās rokas. nu un arābu jaunietis adils, "varbūt jums ir iebildumi pret manu ādas krāsu?", es esmu tolerants, jo īpaši pret vītināto desu un franču sinepēm, bet nu jei bogu,kur ir pašcieņa, cilvēki taču jau smejas par you don't like me, because i'm mells homoseksuāls invalīds-ekologs.



nu un par christie-esque-ismu runājot
nē, man nepatīk šis "nolaupīta sfinksa kristāla acs miljards pesetu vērtībā", kristi grāmatas nekad nav par to. kāpēc dārznieks džonatans blakus ābelei ir uzstādījis jaunu, spīdīgu pumpi? kas notika ar kalpones mārdžorijas matadatu? kāpēc viņi nepasauca evansu? tas, kā mazas neatbilstības aisberga virsotnē noved pie daudz dziļākiem ūdeņiem - tas ir agatas noziegumu izmeklēšanas anatomijas pamatā. te reizēm pārāk viegli nositas uz vollesu un bulvāru krimi.

un tomēr viņiem viss gandrīz izdevās, katrā ziņā geimmeikeri ir uz pareizā ceļa. "the raven" ir jāiziet lēnām, apdomīgi, jāklausās, ko cilvēki runā un kā viņi to pasaka. dievs ir detaļās.
gribas kā literatūras skolotājai nostāties pie tāfeles, lai pateiktu: "un tagad vēlreiz to pašu, tikai ar saviem vārdiem!"