Nē, nav tādas formulas (fizmati?), turklāt vēl divreiz (?!!). Es par to, ka vispārējas-un-vienlīdzīgas vēlēšanu tiesības mūsdienās viens no pilnvērtīgas demokrātijas pamatelementiem, un to ne katrs var atļauties. It īpaši grūti ir trūcīgākām valstīm, jo tur trūcīgo īpatsvars ir lielāks, līdz ar to arī lielāka iespēja, ka viņi pavilksies, kad kārtējie populisti viņiem piesolīs zemas cenas un lielas algas, bet tvaika nolaišanas vajadzībām viegli saprotamā veidā norādīs, kurus sliktos nu var droši sist.
Tā pie varas tiek manis pieminētie tipi (kā arī vēl daži citi), un, lai savu pozīciju nostiprinātu, viņi to absurda bedri rok aizvien dziļāku. Savukārt, mēģinājumi kaut ko būtiski reformēt (ar to saprotot izmaiņas sabiedrības attieksmē un uzvedībā, nevis tikai kaut kādu resursu kārtējo pārdalīšanu), izgāžas pie pirmās iespējas, jo reformas vienmēr rada pamatīgu neapmierināto slāni. Tā notika Gruzijā ar Saakašvili, bet nenotika savulaik ārkārtīgi trūcīgajā Dienvidkorejā ar Paku Čžonhi, Singapūrā ar Li Kvan Ju vai Čīlē ar Pinočetu. Un tas nenotika arī kopumā veiksmīgajās deviņpadsmitā gadsimta Eiropā un ASV, kur elektorāts bija pamatīgi ierobežots.