Pasaulē ir tāds koncepts, ka ēdienu gatavo vispār ārpus mājas, un ēdienu uz ēdamistabu atnes tikai pirms ēšanas. Ne tik siltās zemēs kā Āfrika, piem. Rietumukrainas Bukovinā un droši vien arī Moldāvijā un Rumānijā, šim nolūkam ir paredzēta fiziski atsevišķa māja, kas nav tik liela un grezna kā dzīvojamā ēka. Pēdējās desmitgadēs koncepts gan mainās, bet man tas škiet feini - paēd, galdu novāc, starplaikos ēdiens nekairina nāsi un redzi. Acīmredzot, tradīcijai ir sakars ar laikiem, kad mājās paši i cepa maizi, i gatavoja mielastus arī lielākiem notikumiem, nu tur kāzām, bērēm arī, lai pārtikas cehs var darboties neatkarīgi no telpām, kur akumulējas cilvēku masas. Arī ziemas krājumus ir parocīgāk gatavot atsevišķā virtuvē, nevis uz saliņas starp teļļuku un ledusskapi, kas cenšas internetā pasūtīt kamambēru un izmisīgi mirgo, ja neizdodas.