lai cik es ļoti ienīstu Kasparu Dimiteru par nostāšanos lopu pusē - es klausos "Krusta Skolu"; man ir sajūta, ka šim ierakstam nav autora un laika. vispār, šī ieraksta klausīšanos es esmu pārvērtis par milzīgu cīņu ar sevi, un man neizdodas aizmirst, kas tagad ir Dimiters, bet, vellslaiparau, kā man to gribētos.