interesanti ir ar antipirātisma likumu, kuru grasās pieņemt mūsu austrumu kaimiņi

es te par spēļu industriju, par pārējo jau ir diezgan daudz kas uzrakstīts, un skaidrs ir viens - ka dažādos mākslas ražošanas segmentos funkcionē dažādi biznesa modeļi, ka rakstnieks nevar kā rokzvaigzne pelnīt naudu ar koncertiem vemblija stadionā. ka visiem cilvēkiem ir tiesības par simbolisku summu aplūkot daudzmiljonu vērtās gleznas muzejos un lasīt grāmatas bibliotēkās, kamēr ar kino tas juridiski legāli nav iespējams, ja nu tikai televizors, bet te ir atkal savas nianses. un jo dažādākas ir šīs nianses un modeļi, jo vairāk ir nepieciešams apspriest katru virzienu atsevišķi, nevis visu kraut vienā ruperta mērdoka vārdā nosauktajā patentu kaudzē.

bet par geimiem. no vienas puses es nahuj neredzu, kā failapmaiņas drakonizēšana pozitīvi var ietekmēt kompāniju ienākumus, ja nu tikai tajā skaitļošanas centrā, kas atrodas orangutana galvā. žanra pārstāvji (kas raud par to, kā pirāti nogalina AAA-taitlus, no sērijas, ja simts pieesmit miljonu vietā mēs nopelnīsim simts divdesmit, nezinu, kā dzīvot tālāk) uzskata, ka viņu industrija atrodas izolētā kosmosa vakuumā, kur bezsvara stāvoklī peld spēļu izdevēji, kontents un pircēji. tas tā nebūt nav. pamēģināsim nosimulēt parastāko klienta uzvedību uz manas necilās personības piemēra. ir kaut kāda daļa no maniem mēneša ienākumiem, kuru es varu atļauties iztērēt izklaidei. ņemiet vērā - nevis elektriskajām spēlēm, bet vispār izklaidei kā tādai. daļu no šī budžeta es tērēju episkajai šaušanai ar virtuālo kalašņikovu. reizēm tie ir AAA-taitli, reizēm tas ir indie. reizēm es, protams, nokačāju to, kas neirakstās budžetā. morāls kroplīgums? nu bet tikpat morāli es reizēm aizskaitu kaut ko jauniem projektiem kikstārterī, etc un tikpat morāli kropli tad ir arī tie, kas pelna naudu ar mikrotransakcijām, jaunā MMO paradigma "14-gadīgie uz heroīna", utt. a vēl, piemēram, es pirms pāris gadiem nokačāju spēli to the moon, par kuru pēc skrīnšotiem maksāt naudu būtu neprāta darbs - un uz gada beigām es no wadjet eye biju nopircis visu, kas viņiem bija uz servera.

a kas notiks tālāk? nu, aizliegs failapmaiņu internetos (kā rezultātā momentā latgalītē uzradīsies reālie pirāti ar matricām un wareziem), es steidzami palielināšu savu izklaides budžetu, lai pagūtu tagad visu-visu-visu-un-uzreiz?! ka es bez viena lieka AAA blokbāstera nosprāgšu? pie tam, man ir dahuja ko iesākt ar liekiem USD 60, es tā vietā varu nopirkt trīs grāmatas, aiziet uz kino un zatarīties ar viskaču djūtī frī, un es neteiktu, ka tas būtu īpaši nekvalitatīvāk pavadīts laiks. ja industrija domā, ka to, cik daudz naudas es patērēšu izklaidei, varēs noteikt viņi, nevis es pats, tad viņi ir atklāti psihopāti un ir jāizolē stacionārā. ja geiminga industrija domā, ka tas viss viņiem dos kaut kādas priekšrocības attiecībā uz konkurējošām mākslas industrijām, tad, sorry, tieši otrādāk. man liekas, ka viņiem tur drīzāk žopa iestāsies no šādām perspektīvām.

un tieši dēļ ši aspekta no vienas puses ir labi, ja antipirātiskais likums tiks pieņemts. jo, lūk. visi šie tā saucamie vocal minority (nez kāpēc tas ir tāds sīks un nīkulīgs minority, kas tomēr liek varenajam un gigantiskjam majority aizvērt pastāvīgo pielēgumu uz jaunā xbox, thh) kviecieni internetos principā visiem ir pie kājas. vajag visu novest līdz situācijai, kad pret antipirātismu jau ar liemojošiem atēnas zobeniem pacelsies no sākuma developeri, pēc tam indie, pēc tam meidžori, un beigās vēl izrādīsies, ka visvairāk naudu atsevišķos gadījumos kāš arī mārketings. šeit pilnīgi identiska situācija ir arī muzonā. jo, šķiet, ka tas bija makarēvičs, kas izteicās, ka lielākie mūzikas industrijas ienaidnieki ir nevis pirāti, bet tie autori, kas liek savu muzonu brīvai lejuplādei (gārdzot autortiesību aģentūrām, ar kurām idiotisms ir pat mēģināt uzsākt sarunas), kas grauj silto, rūtaino svētdienas tirdziņu garīgajiem invalīdiem. a čo, suck it and see. idiotismam ir jāsagrūst no burvīgajām iekšām.