Viss ir iekšējais teātris. Tās personas sevi redz savām acīm. Un tajās viņām svarīgi kaut ko uzsvērt - lai cik dramatiski un teatrāli. Viena tic spicām uzacīm un daved to līdz murgam, citai bērnībā drošību devušas vecmāmiņas lielās krūtis, un viņa seksualitātes valodā to redz kā būtisku atslēgas punktu, kas ļauj justies mīlētai.
Diez vai tas ir kas objektīvajai nacistu eiģēnikai pielīdzināms.
Tas, ka man skeletgalva uz maikas, nenozīmē, ka gribu izskatīties pēc noplukuša wanna-be rokera. Vnk tas man pašam simbolizē kādu dzīvošanas funkcijām svarīgu sajūtu.