Chloroform Sauna ([info]martcore) rakstīja,
@ 2005-03-02 12:25:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Fate, fate, fate
Ziniet, man bieži vien liekas, ka cilvēks dzīvē ir tāds kā no lidmašīnas izkritis desantnieks, kurš pēc tam staigā pa mežu un meklē savas mantas - un kur tā soma, kur tas automāts, kur tas rokaspulkstenis un kā lai es noroku šo savu izpletni. Tikai šādi es spēju izskaidrot fatālismu. Cilvēks iet pa savām pēdām sniegā.

Ir lietas, ar kurām tu dzīvē saskaries un par kurām tu esi pārliecināts, ka tās ir ārkārtīgi svarīgas, bet neietekmēs notikumu gaitu. Tu saki: nekad vairs. Viņas tev saka: forever. Un tu vari no tām bēgt un slēpties, lai beigās saprastu, ka tās jau ir kļuvušas par tavām asinīm. Un tavas asinis piegādā tavai sirdij un smadzenēm skābekli.

Atgriešanās, nepārtraukta atgriešanās pagātnē, nākotnē, tagadnē. Katram cilvēkam ir lietas vai citi cilvēki - tas ir liktenis tādā nozīmē, ka no tā tiešām nevar aiziet. Nav Minesotas programmas pret mīlestību. Nav tādas zemes, kur tu varēsi paslēpt savu izpletni, desantniek. Nav glābēj-telefonzvana pret skumjām, kuras mēs pamatoti ienīstam vairāk par visu. Un tāpēc tev, cīnītāj, ir jāpaliek ar savu mugursomu un jādodas pretī nezināmajam. Tu esi pietiekoši daudz redzējis dzīvus cilvēkus, kas sen jau ir miruši.

Tās izbārstītās mantiņas ir bijušas tavas jau no paša sākuma - tev tikai tās ir jāatrod un viss. Tu nevarēsi nekur aiziet, ja tu viņas visas nesalasīsi kopā. Un kad tu salasīsi tās visas-visas, tad varēsi tās sakrāt kaudzītē, nolikt uz zemes un sajust to, ko nekad mūžā neesi sajutis.


(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]martcore
2005-03-02 17:43 (saite)
Nu, lūk. A es ta domāju, vai tavējais posts bija sarkastisks vai nē. Bet cilvēki, protams, ka nemirst tāpat vien. Visādas ķibeles gadās...

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]vanesa
2005-03-02 17:53 (saite)
Tagad nāk prātā viena filma. Laikam dokumentāla skaitās. Īstenībā nezinu kā nosaukt. Tur stāstīja par to, kā ir, ja kaut kādas slimības rezultātā zaudē atmiņu. Un ka viņi bez maz vai kā tiko dzimuši bērni. Tā kā liekas kāda jēga tomēr ir.
Parasti ja mans teksts domāts sarkatiski tad tur ir pie atiecīgā teksta - jā kā tad. Vispār sarkastiski man nav parasti. Es vienkārši reti runāju tā.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?