Tomēr galu galu galā var runāt arī par to, ka viss tiešām ir relatīvs un opcionāls. Tobiš, pat ja "vajag" to māti vai tēvu, vai kokerspanielu, tad kaut kas taču no tā bērna tik un tā izaugs. Jā, moška klausīsies Nāves Metālu vai Dirsā Pišamo Popu, bet Taizemē tāpat sīkie no stilbu ādas šuj Maximas maisiņus.
Un vai gan no tāda bērniņa, kuram tad nu viss viss sadabūts, sagādāts - visas spēlītes, visas drēbītes, mammītes, omītes, kompīši, sunīši, bučiņas, smaidiņi, papi un opīši - kaut kas bez šausmām uzlūkojams maz var izaugt? Kas tas tāds par apmierināto ķīseļa mikrokosmu? Un tas, protams, būtu tikai ideāls. Realitātē pat iespējams, ka nebūtu lielas atšķirības starp cilvēku, kuram bijušas 3 mātes un skapī kaltēts tēva skelets, un cilvēku, kurš no tās sapņu siltumnīcas. Nu... tobiš, skaidrs, ka zināmas atšķirības tur potenciāli būtu, traumas un tml., bet gan jau tas siltumnīcas jauneklis dabūtu ne mazāku traumu, uzzinot, ka dzīve ir dubļi, gļotas, asinis, agonija, nāve, ka cilvēkus dur un izvaro, apzog un sazāģē gabalos dzīvus.
Nu, vai moška tie no siltumnīcām ir super heppī sauļuki [kas, būdami pilnīgi neizglītoti par to, kā ir būt "normāli slimam", gruzī citus par to, ka "vajag taču tikai smaidīt un viss būs" vai arī ir tik labi draugi un kolēģi, ka visi apkārt vnk jūtas kā sūdi], bet, bļaķ, nu, kam tādus cilvēkus vajag un gribas?
Galu galā - viss ir relatīvs. Cilvēks ir normāls vai nenormāls, laimīgs vai nelaimīgs samērā pret sabiedrību. Ja visi ir bērnībā slānīti, tad visi jūtas ok. Ja visiem mammas staigā parandžās, tas ir ok. Ja visiem pirka konstruktorus un rokaspulksteņus, veda makšķerēt un mācīja motorus, veda uz darbu un palīdzēja ar mājasdarbiem, tad, savukārt, visa sabiedrība griežas ap tāda līmeņa latiņu, un viņiem tad ir savi "frīki" un savi "pārāk veselīgie", lai cik no mūsu posta līmeņa tas viss nešķistu vienlīdz paradīziski. Par to tak visādas tās pasakas a la Princis un ubaga zēns.

Nu, protams, varbūt es kļūdos un Utopija ir pavisam iespējama. Varbūt pārsimts gados iespējams sasniegt tādu sabiedrību, kur visi tiešām ir gan super laimīgi, gan super prātīgi. Mīlošo pārcilvēku eko-ūber-civilizācija. Hvz. Reāli jau pat tas galu galā ir vienalga, un šodiena, grozi kā gribi, pieder kroplajiem mums - pat ja tikai pāris kvadrātmetros un austrumeiropas pagrīdes blogos.