šķiet, ka puiku vai meiteņu lietas loģiskāk un saprotamāk paskaidrot no sava dzimuma pieredzes (par skūšanos, piemēram, vai mēnešreizēm), bez tam vīrietis varētu ienest tādu kā līdzsvaru pasaules uztverē, mēroga sajūtu iepretim sieviešu emocionalitātei un sīkumošanai..bet kādēļ tas nevar būt kāds cits no ģimenes vīriešiem/sievietēm?

pie kādām lietām rodas tā saprašana, ka tēva bērnībā pietrūcis? un vai pietrūka "ideālā sapņu tēva" vai arī, piemēram, tāda, kas aizved dēlu makšķerēt, bet vēlāk ieklapē māti, jo zupa šķiet par sāļu?