Hm, hm...Ko zaļai jaunībai lai saka sirmais?
Ja mēs te piemērojam sociāldarvinisma modeļus, svarīgas ir abas stratēģijas:
a) ziedošā jaunībā piekoptā jaunrades/riska/laušanas (kā nu kuram sanāk) stratēģija, kas labvēlīgā gadījumā noved pie indivīda un caur to sugas mainības, kas ir svarīgi, ne tik labvēlīgā - pie indivīda bojāejas.
b) briedumam raksturīgā paliekošo vērtību izmantošanas stratēģijas, kas vērsta uz mainības rezultātā iegūto derīgo īpašību (dabā tās būtu muācijas) saglabāšanu indivīda un/ vai sugas mērogā un vispār pašsaglabāšanos.
Starp citu, vecajiem sugas īpatņiem cilvēku kopienās savulaik bija liela loma jauno īpatņu izdzīvotības palielināšanā. Britu botāniķi izpīpējuši, ka vecvecāku loma mūsdienu sabiedrībā pat pieaug, jo vecākiem jāpelna iztika.