Nu un kas tad ir? Kad man bija 22 gadi, manai meitai bija 4; es jau biju svaigi izdumpojusies visās iespējamajās ieņemamās lomās dzīvē un turpināju dumpoties ar segumu, atvečaja za bazar. Kāda jēga rūgt internetos un dumpoties uz papīra, vai dauzīt mammai logus? Vajag iet ielās, pasēdēt cietumā, koķetēt ar likumpārkāpumiem ibio, kaut ko darīt produktīvu, nu vopšem revolucionāru. Mana vecuma cilvēkiem bija iluzōrā iespēja paspēlēt barikādes, 2 nedēļas nenākt mājās un strādāt frontes virtuvē, pa naktīm kurinot ugunskurus Doma laukumā un baidīties no krievu tankiem un omōna. Šodien, diemžēl, 15-20 gadīgajiem atliek braukt uz Ruandu vai Sīriju.

Vajag darīt! Tādai diršanai bez seguma nav pilnīgi nevienas citas jēgas, kā fascinēt tipa tos trīsdesmitgadniekus, re kā, re kā, rekur uguns.